Laila – mīļotā māte un vecmāte, dārgā māsa, draudzene, ārste un mākslas, mūzikas un literatūras cienītāja, aizgāja mūžībā šī gada 12. martā, 87 gadu vecumā. Laila aizgāja Dieva mierā bez sāpēm vai mokām, mierīgi viņas pašas mājās Toronto, ģimenes klātbūtnē.

Lailas izcilā devība, viesmīlība, smalkjūtīgums, humors, un sirsnība paliks mūžam viņas tuvāko atmiņās un sirdīs. Pirms Lailas mūžībā aizgāja viņas dārgais vīrs Pāvils. 

Lailai paliek trīs bērni – Pēteris (Ann), Katrīne (Sam) un Toms (Sara), viņas četri mazbērni – Declan, Iris, Graham un Avery, un brāļadēls Marc (Ricarda). Par Lailu arī sēro viņas brālis Kaspars ar sievu Elizabeth, māsīcas Anda, Anglijā, un Dace, Amerikā, un daudz draudzenes, draugi, un paziņas Kanādā un plašā pasaulē.

Laila ir dzimusi Rīgā un pārcēlās ar ģimeni uz Kanādu, bēgļu gaitās,1950. gadā. Viņa beidza Toronto Universitātes Medicīnas fakultāti 1959. gadā un turpmāk specializējās radioloģijā – lauks, kurā viņa nodarbojās vairāk nekā 25 gadus. Viscaur viņas dzīvē Laila tuvi iesaistījās Latviešu kultūrā un trimdas sabiedrībā, ieskaitot korporācijā Daugaviete. 

Skumjās, ģimene

8. martā savās mājās ASV 86 gadu vecumā mūžības ceļos devās nefrologs EGILS VĒVERBRANTS, Ročesteras universitātes asociētais profesors, LU Medicīnas fakultātes asociētais profesors, LU goda doktors, LĀZA biedrs, viens no tiem daudzajiem trimdas latviešiem, kuru mājvieta bija ārpus Latvijas, bet daļa vai varbūt arī visa sirds – Latvijā.Šis skumjais notikums ir iemesls rakstīt in memoriam.

Lai rakstītu rindas piemiņai, ir kaut kas jāatceras. Un man ir tā iespēja gan atcerēties, gan arī vēlreiz paskatīties uz fotogrāfiju, kurā esam kopā ar Dr. Egilu Vēverbrantu 2017. gada 20. septembrī, kad Rīgas Stradiņa universitātē bija Latviešu ārstu un zobārstu apvienības 70 gadu jubilejas konference un Dr. Vēverbrants bija atbraucis gan kā LĀZA biedrs, gan arī kā lektors, lai vadītu semināru par nefroloģiju un nolasītu lekciju par Latvijas studentu apmācību un par to, kāpēc viņš kļuva par LU viesprofesoru. Viņa sniegtās lekcijas atziņas, ko Dr. Vēverbrants gribēja sniegt studentiem, noder arī kā viņa dzīves īsais mācību kurss mums ikvienam: ne tikai atcerēties faktus un tabulas, bet iemācīties principus; iemācīt studentus mīlēt medicīnu, kā to savulaik profesors bija iemācījies no saviem pasniedzējiem, un lai studenti ir skeptiski par to, ko viņi zina, jo laiki mainās un puse no mūsu šodienas zināšanām var būt jau nepareizas pēc laika.

Skatos fotogrāfijā uz mums abiem – esam sadevuši rokas sveicienā. Un atkal es sajūtu to sirsnību, to viedumu un siltumu, ko sniedza viņa rokas pieskāriens pirms nu jau pieciem gadiem.

Lai vieglas smiltis Dr. Egilam Vēverbrantam un mums visiem gaišas atmiņas par šo izcilo cilvēku, pedagogu un ārstu!

Ģimenes locekļi ir skaisti aprakstījuši profesora dzīves gājumu, atklājot daudz mazzināmu lietu par profesoru Egilu Vēverbrantu.

Bet jau 2016. gadā žurnāls Doctus ir pulicējis interviju, ko tagad var lasīt un novērtēt no jauna. 

Dr. Ilze K. (dz. Knezinskis) Švarca (Schwartz) aizgāja mūžībā 2020. gada 22. jūlijā savās mājās Trejupē, Mičiganā 85. gadu vecumā.

Ilze Knezinskis ir dzimusi 1935. gada 22. maijā Alūksnē, Latvijā, ārsta Jēkaba Knezinska un Zentas (dz. Strautzela) vienīgā meita. Kopā ar tik daudziem citiem, ģimene bēga no padomju okupācijas Otrā pasaules kara laikā, ierodoties pārvietoto personu nometnē Fišbahā, Vācijā, kur viņi dzīvoja līdz emigrācijai uz ASV 1950. gadā. 1955. gadā Ilze kļuva par ASV pilsoni. Ilze ar izcilību absolvējusi Vanderbiltas universitāti un Tuftsas Medicīnas skolu, kur iepazinās ar savu vīru Ričardu A. Švarcu no Ņūtonas, MA. Viņi kopā nodzīvoja teju 60 gadus, bet Ričards  aizgāja mūžībā 2018. gadā.

Jaunie ārsti un viņu pieaugošā ģimene apmetās Klīvlendas augstienē 1967. gadā, vispirms strādājot par psihiatriem Fairhill Mental Health Center, pēc tam Klīvlendas klīnikā un pēc tam daudzus gadus Eiklida klīnikā, kas kļuva par Universitātes slimnīcas sistēmas daļu. Dr. Ilze Švarcs bija ļoti aktīva trimdas / diasporas latviešu sabiedrībā un nenogurstoši strādāja Latvijas neatkarības labā. Viņa palīdzēja Rīgā nodibināt Latvijas Okupācijas muzeju, kā arī dāsni atbalstīja latviešu kultūras, profesionālās un izglītības organizācijas. Ilze Švarca bija arī LĀZA biedre, tāpat kā viņas tēvs Jēkabs Knezinskis, kurš bija dzimis 1907. gadā Petropavlovskā un pabeidzis LU 1934. gadā, iegūstot ķirurga grādu.

Ilzei un Ričardam kopš 1980. gadiem bija vasaras mājas Mičiganā, vēlāk viņi tur pārcēlās. Viņus bieži varēja redzēt garās pastaigās, kopjam dārzu vai peldamies ezerā. Ilze arī mīlēja lasīt un ceļot. Dr. Švarcu ģimenē izaugušas trīs meitas - Anna (Ņujorkā), Katrīna (Ziemeļkarolīnā) un Māra (Mičiganā), kā arī mazbērni Lena, Maija, Amanda, Deivids un Rebeka.

(1919. gada 26. decembris – 2020. gada 22. oktobris)

Visu dienu dega sveces, liesmiņām nemierīgi plīvojot... naktī pienāca ziņa, ka mīļš cilvēks aizvēris Līlijas acis... Tās vērīgās acis, ārsta acis, dāsna cilvēka acis, drauga acis... Iespējams, kad cilvēka pēdējā elpa izdzisusi, mēs maz ko, bet noteikti varam saprast, cik šis cilvēks mums bijis svarīgs, kāda svētība tā bijusi mūsu dzīvē. Un censties atcerēties kaut daļu no skaistā – kopā pārdzīvotā, redzētā un justā. Šīs domas ir smeldzīgas kā Emīla Dārziņa „Melancholiskais valsis” – skaņdarbs, kas Līlijai ļoti patika. Viņa man vienmēr paliks atmiņā tāda – mazo radioaparātu pie sejas piespiedusi, jo pasaulslavenos skaņdarbus Metropolitēna operā vairs nevarēja klausīties klātienē. Bet viņa turpināja dzīvot šajā mūzikā. Un gaidās, kad pār Ņujorkas viesmīlīgā dzīvoklīša slieksni nāks – radi, draugi, kaimiņi. Un vienmēr sagaidīja. Tāda bija Līlijas dzīves harmoniskā izskaņa – nebūt aizmirstai un pašai neaizmirst nevienu savējo. Lielais Likteņa lēmējs ir nolaidis zizli, pēdējais akords izskanējis, priekškars ir aizvēries...

Mani bērni, mani draugi un es – no sirds izsakām līdzjutību Līlijas tuviniekiem un draugiem.

Anita Mellupe