In memoriam Dr. Egils Vēverbrants
8. martā savās mājās ASV 86 gadu vecumā mūžības ceļos devās nefrologs EGILS VĒVERBRANTS, Ročesteras universitātes asociētais profesors, LU Medicīnas fakultātes asociētais profesors, LU goda doktors, LĀZA biedrs, viens no tiem daudzajiem trimdas latviešiem, kuru mājvieta bija ārpus Latvijas, bet daļa vai varbūt arī visa sirds – Latvijā.Šis skumjais notikums ir iemesls rakstīt in memoriam.
Lai rakstītu rindas piemiņai, ir kaut kas jāatceras. Un man ir tā iespēja gan atcerēties, gan arī vēlreiz paskatīties uz fotogrāfiju, kurā esam kopā ar Dr. Egilu Vēverbrantu 2017. gada 20. septembrī, kad Rīgas Stradiņa universitātē bija Latviešu ārstu un zobārstu apvienības 70 gadu jubilejas konference un Dr. Vēverbrants bija atbraucis gan kā LĀZA biedrs, gan arī kā lektors, lai vadītu semināru par nefroloģiju un nolasītu lekciju par Latvijas studentu apmācību un par to, kāpēc viņš kļuva par LU viesprofesoru. Viņa sniegtās lekcijas atziņas, ko Dr. Vēverbrants gribēja sniegt studentiem, noder arī kā viņa dzīves īsais mācību kurss mums ikvienam: ne tikai atcerēties faktus un tabulas, bet iemācīties principus; iemācīt studentus mīlēt medicīnu, kā to savulaik profesors bija iemācījies no saviem pasniedzējiem, un lai studenti ir skeptiski par to, ko viņi zina, jo laiki mainās un puse no mūsu šodienas zināšanām var būt jau nepareizas pēc laika.
Skatos fotogrāfijā uz mums abiem – esam sadevuši rokas sveicienā. Un atkal es sajūtu to sirsnību, to viedumu un siltumu, ko sniedza viņa rokas pieskāriens pirms nu jau pieciem gadiem.
Lai vieglas smiltis Dr. Egilam Vēverbrantam un mums visiem gaišas atmiņas par šo izcilo cilvēku, pedagogu un ārstu!
Ģimenes locekļi ir skaisti aprakstījuši profesora dzīves gājumu, atklājot daudz mazzināmu lietu par profesoru Egilu Vēverbrantu.
Bet jau 2016. gadā žurnāls Doctus ir pulicējis interviju, ko tagad var lasīt un novērtēt no jauna.
Dr. Ilze K. (dz. Knezinskis) Švarca (Schwartz) aizgāja mūžībā 2020. gada 22. jūlijā savās mājās Trejupē, Mičiganā 85. gadu vecumā.
Visu dienu dega sveces, liesmiņām nemierīgi plīvojot... naktī pienāca ziņa, ka mīļš cilvēks aizvēris Līlijas acis... Tās vērīgās acis, ārsta acis, dāsna cilvēka acis, drauga acis... Iespējams, kad cilvēka pēdējā elpa izdzisusi, mēs maz ko, bet noteikti varam saprast, cik šis cilvēks mums bijis svarīgs, kāda svētība tā bijusi mūsu dzīvē. Un censties atcerēties kaut daļu no skaistā – kopā pārdzīvotā, redzētā un justā. Šīs domas ir smeldzīgas kā Emīla Dārziņa „Melancholiskais valsis” – skaņdarbs, kas Līlijai ļoti patika. Viņa man vienmēr paliks atmiņā tāda – mazo radioaparātu pie sejas piespiedusi, jo pasaulslavenos skaņdarbus Metropolitēna operā vairs nevarēja klausīties klātienē. Bet viņa turpināja dzīvot šajā mūzikā. Un gaidās, kad pār Ņujorkas viesmīlīgā dzīvoklīša slieksni nāks – radi, draugi, kaimiņi. Un vienmēr sagaidīja. Tāda bija Līlijas dzīves harmoniskā izskaņa – nebūt aizmirstai un pašai neaizmirst nevienu savējo. Lielais Likteņa lēmējs ir nolaidis zizli, pēdējais akords izskanējis, priekškars ir aizvēries...