In memoriam Ilze Lakstīgala

             Ilze Lakstīgala

             (1927.gada 15. augusts – 2020. gada 24. maijs)

Manas dienas –

Saulē sprēgājušas,

Ieaugušas rudzu ziedos.

Mērcējušās lietū.

Vai tad viegli

Manas dienas zibējušas?

Bet...

Labiem cilvēkiem tās labu gribējušas.

/M. Bārbele/

Par Ilzes Lakstīgalas aiziešanu – pēkšņi un negaidīti, bet tā viņa gribēja –
ātri un bez ciešanām. Ilze savu dzīvi prata sakārtot un dzīvot tā,
kā pati to vēlas, palikt līdz pēdējam savā mājā, neesot par nastu
citiem. Viņa bija neticami mērķtiecīga ar izcilu gaumi, par ko liecina
interesantais mājas iekārtojums, ar izcilām vēstures, mākslas,
literatūras un citām zināšanām, viņa reiz bija laba sportiste, Ilzei
patika ceļot, patika izaicinājumi. Ilze uzrakstīja par savas mātes, zobārstes Emīlijas Celms Lakstīgalas, dzīvi un, saņēmusi LĀZA Apkārtrakstu, ļoti lepojās ar to, sūtīja māsai, māsīcai un draugiem. Vēl paspēja uzrakstīt arī savas atmiņas pati par savu ārsta ceļu un tad jau devās mūžībā, kā pēc labi padarīta darba.

Ligita Damberga