Līlijai Zīvertei aizejot...

(1919. gada 26. decembris – 2020. gada 22. oktobris)

Visu dienu dega sveces, liesmiņām nemierīgi plīvojot... naktī pienāca ziņa, ka mīļš cilvēks aizvēris Līlijas acis... Tās vērīgās acis, ārsta acis, dāsna cilvēka acis, drauga acis... Iespējams, kad cilvēka pēdējā elpa izdzisusi, mēs maz ko, bet noteikti varam saprast, cik šis cilvēks mums bijis svarīgs, kāda svētība tā bijusi mūsu dzīvē. Un censties atcerēties kaut daļu no skaistā – kopā pārdzīvotā, redzētā un justā. Šīs domas ir smeldzīgas kā Emīla Dārziņa „Melancholiskais valsis” – skaņdarbs, kas Līlijai ļoti patika. Viņa man vienmēr paliks atmiņā tāda – mazo radioaparātu pie sejas piespiedusi, jo pasaulslavenos skaņdarbus Metropolitēna operā vairs nevarēja klausīties klātienē. Bet viņa turpināja dzīvot šajā mūzikā. Un gaidās, kad pār Ņujorkas viesmīlīgā dzīvoklīša slieksni nāks – radi, draugi, kaimiņi. Un vienmēr sagaidīja. Tāda bija Līlijas dzīves harmoniskā izskaņa – nebūt aizmirstai un pašai neaizmirst nevienu savējo. Lielais Likteņa lēmējs ir nolaidis zizli, pēdējais akords izskanējis, priekškars ir aizvēries...

Mani bērni, mani draugi un es – no sirds izsakām līdzjutību Līlijas tuviniekiem un draugiem.

Anita Mellupe