Drukāt

Georgam Andrejevam dāvātais laiks - deviņi gadu desmiti

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Georgs Andrejevs (1932-2022)Ārstam Georgam Andrejevam liktenis bija dāvājis deviņus gadu desmitus. Par šo dāvanu mēs visi, kas zinājām profesoru, un arī tie, kas personīgi viņu nepazina, varam būt pateicīgi, jo pasaules telpā Georgs Andrejevs vairoja labo, cēlo, cilvēcisko. Viņa devumu ne tikai anestezioloģijā, bet vispār medicīnā, nevar pārvērtēt. Viņa personības devumu Latvijas sabiedrības ētisko pamatu stiprināšanā vēl neesam izmantojuši. Latviešu ārstu un zobārstu apvienība ir patiesi lepna, ka Georgs Andrejevs daudzus gadus bija arī LĀZA biedrs.

2018. gada 30. oktobrī Georgs Andrejevs, atzīmējot savu 86. dzimšanas dienu, dāvāja mums savu grāmatu “Man dāvātais laiks”, ko klajā laida izdevniecība Zvaigzne ABC. 1300 lapaspusēs ir iegūlis tik daudziem zināmā anesteziologa, pedagoga, politiķa, diplomāta un godavīra dzīves ceļš. Viņa skolotie ārsti tagad strādā daudzviet pasaulē un noteikti ne vienu reizi vien ar pateicību piemin savu skolotāju. Georgs un Anita Andrejevi ir izveidojuši stipendiju, ko aprūpē Vītolu Fonds. Medicīnā pavadīti vairāk nekā 30 gadi - no studenta un ātrās medicīnas palīdzības feldšera, ārsta, nodaļas vadītāja, augstskolas pasniedzēja - asistenta, docenta un profesora, katedras vadītāja līdz Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenajam loceklim. Atmodas laikā Georgs Andrejevs aktīvi iesaistījās Tautas frontes aktivitātēs, bijis Latvijas Augstākās Padomes deputāts un balsojis par 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju. Viņš bijis atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs, Latvijas vēstnieks Kanādā, Eiropas Padomē Strasbūrā, bijis Eiropas Parlamenta deputāts. Esot pensijā, Georgs Andrejevs veica sabiedrisku darbu kā Ārlietu ministrijas goda vēstnieks, kā viens no sabiedriskās organizācijas ,,Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām” dibinātājiem.

Domāju, ka nav tāda ārsta, kuram ziņa, ka Georgs Andrejevs devies mūžības ceļos, neiekristu sirdī kā asa sāpe. Vissiltākie līdzjūtības vārdi Anitai Andrejevai un visai ģimenei, un vienlaikus arī liela pateicība, jo Georgs Andrejevs bija tik cieši saistīts ar savējiem, ka visi, kas izjuta viņa klātbūtni, vienlaikus juta arī viņa ģimenes atbalstu.

Īss Georga Andrejeva dzīves gājums

Georgs Andrejevs (dzimis 1932. gada 30. oktobrī Tukumā, miris 2022. gada 16. jūlijā) bija Latvijas ārsts, diplomāts un politiķis. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.

Dzimis Tukumā. 1948. gadā ar izcilību beidzis Tukuma sākumskolu un 1952. gadā Tukuma 1. vidusskolu. Pēc tam izvēlējies studēt medicīnu. 1953. gadā absolvēja RMI, kur ieguva doktora grādu medicīnā. 1959. gadā absolvēja ārstu kvalifikācijas fakultāti Maskavas Centrālajā ārstu kvalifikācijas institūtā. Pēc tam no 1961. līdz 1984. gadam turpināja studijas anestezioloģijā un intensīvās terapijas medicīnā (Maskavā, Ļeņingradā, Kijivā un Vīnē). 1964. ieguvis maģistra grādu medicīnā, 1972. gadā kļuva par Medicīnas zinātnes doktoru. 1991. gadā viņam piešķirts habilitētā doktora (habil. medicinae doctoris) grāds. No 1995. gada Anesteziologu karaliskās koledžas (Apvienotā Karaliste) ievēlēts biedrs. No 1996. gada Eiropas Anesteziologu Akadēmijas biedrs un no 1997. gada Vācu Anesteziologu sabiedrības biedrs.

Darbība politikā - 1990. gadā tika ievēlēts Augstākajā padomē no LTF saraksta. Balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu 1990. un 1991. gados. Bija Ārlietu ministrs Ivara Godmaņa pirmajā valdībā. 1993. gadā ievēlēts 5. Saeimā. Bija Valda Birkava valdībā. No 1995. līdz 1998. gadam bija vēstnieks Kanādā. No 1998. līdz 2004. gadam bija Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē.

Miris 2022. gada 16. jūlijā.

Drukāt

In memoriam prof. Jānis Priedkalns (1934-2022)

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Prof. Jānis Priedkalns (1934-2022)Tieši pirms desmit gadiem, 2012. gada augustā, Rīgā apgādā Universitas iznāca grāmata IZCILĪBAS SPĒKS. JĀNIS PRIEDKALNS. Šī 335 lappušu biezā un bagātīgi ilustrētā monografija Dr. phil. Māra Ruka virsredakcijā stāsta par izcilā latviešu zinātnieka profesora Jāņa Priedkalna dzīvi un darbu. Grāmatā apkopoti arī profesora raksti un runas, ieņemot dažādus svarīgus amatus. Jānis Priedkalns bija arī LĀZA biedrs. Viņa dzīves ceļš ir noslēdzies 2022. gada 14. jūnijā, bet profesora Priedkalna dzīves devums ir tik bagāts, ka no tā varēsim smelties vēl ilgi jo ilgi. Skaistus atvadu vārdus profesoram Jānim Priedkalnam veltījusi Latvijas Zinātņu akadēmija. Tiem pievienojas arī LĀZA.

Drukāt

In memoriam Dr. Rita Sēja Grīslis

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Dr. Rita Sēja Grīslis (1935-2022)Es aizeju un tomēr palieku -

Gan baltā saulē, gan zilajā jūrā.

Gan šalcošā vējā - es esmu pie jums.

(Ārija Elksne)

Dr. Rita Sēja Grīslis piedzima Raunā Jāņa un Martas Grīšļu ģimenē kā trešais bērns 1935. gada 25. maijā.  Ģimenē vēl bija māsa Dagmāra un ir brālis Andrejs.

Skolas gaitas Rita uzsāka Raunā. Taču ģimenei nācās doties trimdā, un izglītošanos viņa turpināja Eslingenas latviešu bēgļu nometnē. 

1949. gadā Grīšļu ģimene izceļoja uz ASV rietumiem un apmetās Oregonas pavalstī.  Tur Rita turpināju skolas gaitas un 1960. gadā kā vienīgā sieviete kursā beidza Oregonas zobārstniecības skolu. Viņa uzsāka privātpraksi Portlandes priekšpilsētā, Milvokos, un nostrādāja tur 41 gadu, aizejot pensijā 2001. gadā.

1970. gadā Rita salaulājās ar Uldi Sēju.  Ģimenē tika uzaudzināti un izskoloti divi bērni - Astrīda un Tālis. Uldis Sēja aizgāja Aizsaulē 2002. gada martā.

Rita Sēja aktīvi iesaistījās Portlandes latviešu sabiedriskajā dzīvē, pildot dažādus pienākumus, bija korp. Imeria locekle, ilgus gadus Latviešu ārstu un zobārstu apvienības (LĀZA) biedre, Oregonas Latviešu ev. Lut. draudzes priekšniece, Dāmu komitejas priekšniece, Oregonas Latvešu biedrības biedre. Bet vislielāko prieku sagādāja viņai mazbērni Krišjānis, Aina, Līvija un Annele. Mūžības ceļos Rita Sēja devas 15. aprīlī Tualatin, ASV.

Lai vieglas smiltis mūsu kolēģei un mums gaišas atmiņas!

Drukāt

In memoriam LAILA CAKULS-TŪTERS 1935.03.09 – 2022.03.12

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Laila – mīļotā māte un vecmāte, dārgā māsa, draudzene, ārste un mākslas, mūzikas un literatūras cienītāja, aizgāja mūžībā šī gada 12. martā, 87 gadu vecumā. Laila aizgāja Dieva mierā bez sāpēm vai mokām, mierīgi viņas pašas mājās Toronto, ģimenes klātbūtnē.

Lailas izcilā devība, viesmīlība, smalkjūtīgums, humors, un sirsnība paliks mūžam viņas tuvāko atmiņās un sirdīs. Pirms Lailas mūžībā aizgāja viņas dārgais vīrs Pāvils. 

Lailai paliek trīs bērni – Pēteris (Ann), Katrīne (Sam) un Toms (Sara), viņas četri mazbērni – Declan, Iris, Graham un Avery, un brāļadēls Marc (Ricarda). Par Lailu arī sēro viņas brālis Kaspars ar sievu Elizabeth, māsīcas Anda, Anglijā, un Dace, Amerikā, un daudz draudzenes, draugi, un paziņas Kanādā un plašā pasaulē.

Laila ir dzimusi Rīgā un pārcēlās ar ģimeni uz Kanādu, bēgļu gaitās,1950. gadā. Viņa beidza Toronto Universitātes Medicīnas fakultāti 1959. gadā un turpmāk specializējās radioloģijā – lauks, kurā viņa nodarbojās vairāk nekā 25 gadus. Viscaur viņas dzīvē Laila tuvi iesaistījās Latviešu kultūrā un trimdas sabiedrībā, ieskaitot korporācijā Daugaviete. 

Skumjās, ģimene

 

Drukāt

In memoriam Dr. Egils Vēverbrants

Autors Kamena Kaidaka.

Dr. Egils Vēverbrants

8. martā savās mājās ASV 86 gadu vecumā mūžības ceļos devās nefrologs EGILS VĒVERBRANTS, Ročesteras universitātes asociētais profesors, LU Medicīnas fakultātes asociētais profesors, LU goda doktors, LĀZA biedrs, viens no tiem daudzajiem trimdas latviešiem, kuru mājvieta bija ārpus Latvijas, bet daļa vai varbūt arī visa sirds – Latvijā.Šis skumjais notikums ir iemesls rakstīt in memoriam.

Lai rakstītu rindas piemiņai, ir kaut kas jāatceras. Un man ir tā iespēja gan atcerēties, gan arī vēlreiz paskatīties uz fotogrāfiju, kurā esam kopā ar Dr. Egilu Vēverbrantu 2017. gada 20. septembrī, kad Rīgas Stradiņa universitātē bija Latviešu ārstu un zobārstu apvienības 70 gadu jubilejas konference un Dr. Vēverbrants bija atbraucis gan kā LĀZA biedrs, gan arī kā lektors, lai vadītu semināru par nefroloģiju un nolasītu lekciju par Latvijas studentu apmācību un par to, kāpēc viņš kļuva par LU viesprofesoru. Viņa sniegtās lekcijas atziņas, ko Dr. Vēverbrants gribēja sniegt studentiem, noder arī kā viņa dzīves īsais mācību kurss mums ikvienam: ne tikai atcerēties faktus un tabulas, bet iemācīties principus; iemācīt studentus mīlēt medicīnu, kā to savulaik profesors bija iemācījies no saviem pasniedzējiem, un lai studenti ir skeptiski par to, ko viņi zina, jo laiki mainās un puse no mūsu šodienas zināšanām var būt jau nepareizas pēc laika.

Skatos fotogrāfijā uz mums abiem – esam sadevuši rokas sveicienā. Un atkal es sajūtu to sirsnību, to viedumu un siltumu, ko sniedza viņa rokas pieskāriens pirms nu jau pieciem gadiem.

Lai vieglas smiltis Dr. Egilam Vēverbrantam un mums visiem gaišas atmiņas par šo izcilo cilvēku, pedagogu un ārstu!

Ģimenes locekļi ir skaisti aprakstījuši profesora dzīves gājumu, atklājot daudz mazzināmu lietu par profesoru Egilu Vēverbrantu.

Bet jau 2016. gadā žurnāls Doctus ir pulicējis interviju, ko tagad var lasīt un novērtēt no jauna.