Drukāt

Ilze Lakstīgala

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

LĀZA biedre kopš tās dibināšanas DDS Ilze Lakstīgala mazliet pirms došanās mūžības ceļos izpildīja solījumu, ko bija devusi – atstāja stāstu gan par savu mammu Emīliju Celms Lakstīgalu, gan arī pati par sevi. Apkārtrakstā nr 168 publicētais viņas vēstījums sagādāja prieku gan autorei pašai, gan tuviniekiem. Šo vēstījumu lasīsim tikai mēs, autore vien zinās, ka viņas dzīves gājums nav pazudis nebūtībā. Tas tagad būs ierakstīts LAZA vēstures grāmatā un to daudzo ļaužu dzīvēs, kuriem Ilze Lakstīgala ir palīdzējusi.

„Es, Ilze Lakstīgala, esmu dzimusi Rīgā 1927.gada 15. augustā. Tēvs – Jēkabs Lakstīgala – Latvijas armijas virsnieks, Lāčplēša ordeņa kavalieris, māte Emīlija Celms Lakstīgala – zobārste.

Pamatizglītību ieguvu Valda Zālīša pamatskolā, tālākās mācības turpināju 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā.

Es nāku no tā sauktās Ulmaņu paaudzes, kad jaunieši tika audzināti ļoti patriotiski nacionālā ievirzē, taisnām mugurām, dziedot himnu, godinot karogu un savu dzimteni, un Alunāna 19.gs. vērtības “...Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu, kas tad izskaitīt gan spētu zelta kviešu krājumu...” Šīs agrīnās mācības vēl šodien nav gluži izbalējušas.

Mācības skolā nekādas speciālas grūtības man nesagādāja, vien spilgtā atmiņā saglabājusies pirmā skolas diena Valda Zālīša pamatskolā, kad, ievesta pagrabtelpā garderobē, samulsusi raudzījos uz neskaitāmo mēteļu rindu un domāju, kā dienas beigās atradīšu savējo. Jutos kā citā, svešā pasaulē.

Mazas raizes sagādāja mājsaimniecības klasē zeķes papēža adīšana, vien atceros, daudzas reizes to adīju un ārdīju, tas ne par ko negribēja pareizi veidoties, līdz beidzot skolotājas prasības tika apmierinātas. Sāpīgākais notikums, ko nekad neesmu spējusi izdzēst no savas atmiņas – kādā no pirmajām dziedāšanas stundām skolotājs Jaunzems (?) izsauca pa vienam skolēnus balss pārbaudei. Biju ļoti nobijusies, skolotājs vilka vijoli, man vajadzēja nodziedāt, laikam jau nekas tur nesanāca, skolotājs vien noteica ...un vēl Lakstīgala, bērnu smieklu pavadīta bezgala sarūgtināta devos uz savu vietu. Šis atgadījums izdzēsa jebkādu mēģinājumu kaut reizi dzīvē vēl iedziedāties. Tomēr, par spīti tam, ļoti mīlu mūziku, apmeklēju operas izrādes un koncertus.

No skolas gaitām Valda Zālīša pamatskolā atmiņā saglabājušās latīņu valodas stundas un cīnīšanās ap Jūlija Cēzara Gallu kara gājienu aprakstu tulkošanu. Nekādi nevarēju izprast, kāpēc būtu tā jāpūlas ap šiem sirojumiem. Tikai daudzus gadus vēlāk atklāju, kāda tā bija palīdzība, studējot anatomiju vai mācoties itāļu, angļu un vācu valodas un nozīmi ieguva arī Adriana valnis (Hadrian's wall). Tā drupu atliekas vēlāk, tūrista acīm, sazīmēju Anglijā kā Romas impērijas ziemeļu robežu.

Mana ģimene Latviju atstāja no Liepājas ostas II Pasaules kara beigu posmā 1944. gada 13. oktobrī – Rīgu pārņēma iebrucēji un Liepāja dega liesmās. Atmiņā saglabājies brauciens naktī ar aptumšotu kuģi. Vairākas dienas pavadījām vilcienos no Gotenhafenas uz Libeku, tad Heilbronn līdz nonācām Nekārsulmā pie tēva jaunības draugiem, baltvāciešiem, kuri bija izceļojuši no Latvijas 1941. gadā, baidoties Padomju Savienības represijas (Molotova Rībentropa pakts).

II Pasaules kara beigu posms bija neticamas iznīcības skats – pilsētas sabombardētas, lielceļi un dzelzceļi bēgļu pārpilni. Nepārtrauktas cilvēku masas plūda cauri kara joslai dienvidrietumu virzienā, lai izbēgtu no Padomju armijas un sasniegtu angļu vai amerikāņu fronti.

Nekārsulma vēl nebija smagi cietusi un, apbrīnojami, vāciešiem piedēvētā precīzi funkcionējušā birokrātija aizvien darbojās, tiesa, ne visai raiti. Visus bēgļus reģistrēja, izsniedza tiem ēdienkartes, ierādīja gultas vietas privātmājās – pēc vāciešu principa – “Ordnung muss sein”. Ierēdņi bija pārstrādājušies, pārguruši, bet pret bēgļiem izturējās vēsi un pacietīgi.

Tai laikā visiem bija grūti, dzīvojām šauri, ģimenes tika sadalītas, tikāmies tikai vienreiz dienā ēdienreizē, tad atkal katrs devās uz savu gultas vietu. Istabas bija neapkurinātas un pārtika ļoti trūcīga.

Saprotams, ka mums, kara bēgļiem, katram savs stāsts un savi atšķirīgi iespaidi par piedzīvoto. Latviešiem, kuri nokļuva munīciju fabrikās, apmetās lielās kopnometnēs, sadzīves un darba apstākļi bija daudz skarbāki. Pieņemu, ka manai ģimenei laimējās, jo mūs sagaidīja praktizējošs ārsts latvietis baltvācietis, un pilsēta, kurā apmetāmies, bija maz cietusi. Pēdējos sešos kara mēnešos piedzīvojām vairākus amerikāņu lidmašīnu uzlidojumus (carpet bombing), bet, ja paspējām ieskriet speciālās drošās patvertnēs, izveidotās zem stāviem vīna kalniem, varējām justies droši.

1945. gada 7. maijā iedzīvotājus pāršalca ziņa – ASV Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera štābā Ziemeļfrancijā bija parakstīta vienošanās par Vācijas karaspēka beznosacījumu padošanās. Pretēji Amerikai, tas nebija nekāds prieka vilnis, kas pārskrēja Vācijai, bet Nekārsulmas iedzīvotāji, likās, atviegloti uzelpoja, visu iznīcinošais karš bija beidzies, ģimenes varēja sākt gaidīt karojošo vīriešu atgriešanos vai vismaz cerēt uz jaunas dzīves veidošanu.

Ap 1945. gada maija vidu redzēju pirmos amerikāņu zaldātus smaidot staigājam pa pilsētas ielām. Viņi bija vismaz 2 metrus gari, ļoti spēcīgi, manās acīs milži – melnie karavīri ar MP (militārpolicijas) baltām ķiverēm galvā. Nekad līdz šim nebiju redzējusi tumšas rases cilvēkus, pirmais iespaids bija draudošs, tomēr tie izstaroja drošību. Tā bija mana pirmā tikšanās ar Ameriku. 

1945. gada pavasarī pārcēlāmies uz Eslingenas  IRO (International Refugee Organization) bēgļu nometni. Tā paša gada rudenī pēc izglītības dokumentu sakārtošanas iestājos Tībingenas (Tȕbingen) Universitātes Zobārstniecības fakultātē.

Tībingenā tajā laikā studēja apmēram 20 latvieši – medicīnas, zobārstniecības un kādās humanitārās fakultātēs. Visiem mums bija līdzīga kopvēsture, kura vienoja, mēs ātri sapazināmies, labi sapratāmies un bieži rīkojām kopīgas tikšanās. Šīs draudzības bija tik noturīgas, ka dažas saglabājās visa mūža garumā, lai gan, beidzot studijas, aizklīdām kur kurais pasaulē – Amerika, Kanāda, Austrālija, pārsteidzoši, jaunais medicīnas dakteris Jēkabs Kariks devās savus ārsta pienākumus pildīt uz Jaungvineju. Kā daudzām citām paaudzēm, arī mums studiju gadi likās paši labākie visas dzīves ritumā, maz ikdienas atbildības, bet nākotne pilna ar solījumiem. Trūcīgais apģērbs, ēdiens un dzīvesvieta netraucēja, studijas likās interesantas un apgūstamas.

1949. gada 20. martā pēc valsts eksāmenu nokārtošanas ar kopvērtējumu “ļoti labi” ( Gesamtergebnis  „sehr gut“) biju beigusi  Tībingenas Universitātes Zobārstniecības fakultāti. Negribējās atstāt ierasto studentu dzīvi un nevarēju arī izšķirties, kurp doties pasaulē, tādēļ nolēmu palikt Tībingenā un turpināt studijas doktora grādam.  Izvēlējos medicīnas fakultātes ādas klīniku, mana tēma bija „Kakla dziedzeru skrofuloderma/Lupus vulgaris“( Glanduläre  Skrofuloderme des Halses und irhe Beziehung zum Lupus vulgaris). 1950. gada oktobrī, pabeidzot disertāciju Tībingenas Universitātes Medicīnas fakultātes ādas klīnikā, man tika piešķirts doktora grāds zobārstniecībā ar kopvērtējumu „labi“ (Grad eines Doktors der Zahnheilkunde mit dem Gesamturteil „gut“).

Patīkamā studentu pilsēta Tībingena, kur biju pavadījusi pēdējos piecus gadus ar īsiem atvaļinājuma brīžiem Eslingenā, bija jāatstāj. Darba iespējas kara izpostītajā Vācijā nebija daudzsološas, sāku domāt par izceļošanu. Pēc kara bēgļu pārpildītā Vācijā dažādās okupācijas zonās izceļošanas iespējas variēja – bija iespējams atgriezties mājās vai izceļot uz Ameriku, Kanādu, Austrāliju, Angliju, Beļģiju un Venecuēlu. Izceļošana bija sākusies jau 1949. gadā, informācijai plūstot pāri okeāniem. Amerika, Kanāda un Austrālija tika vērtētas kā labākās emigrācijas zemes. Līdzīgi kādreizējiem vergu tirgiem arī tad cilvēki tapa izvērtēti un medicīniski pārbaudīti. Jaunajiem un veselīgajiem, protams, „augstāka cena“, t.i., tiem labprāt izsniedza iebraukšanas atļaujas, bet lielām ģimenēm ar maziem bērniem un gados vecākiem cilvēkiem bija grūtības nokārtot izbraukšanas dokumentus. Cilvēku vērtība tika pielīdzināta viņu darba spējām, šāda skala nekur un nekad nebija publicēta, tomēr bija viegli iztulkojama, vērojot izceļotājus. Neviens profesionāli izglītots bēglis necerēja uz adekvātu pozīciju jaunajās mājās, tomēr ikviens cerēja pēc kāda laika atgriezties savā profesijā.

1951. gada februārī biju izgājusi dokumentu un medicīnisko pārbaudi izceļošanai un devos ar transportkuģi no Bremerhafenas uz Ņujorku. Visi bēgļu transporti bija bezmaksas, arī uz tālo Austrāliju. Domāju, ka par to maksāja IRO (International Refugee Organization).

Iebraucot Amerikā, apmetos dzīvot pie nesen kā ieceļojušās mātes māsas Annas Plato, Bronksā. Mani vecāki vēl palika Vācijā, māsai, Maijai Lakstīgalai, amerikāņi piešķīra brīvu studēšanu kādā Amerikas universitātē. Brāļi – Andris devās uz Kanādu strādāt fermā, vecākais brālis Juris aprecēja anglieti, īsu brīdi dzīvoja Anglijā, tad arī pārcēlās uz dzīvi Kanādā.

Mans pirmais darbs Amerikā bija kādā lētā rotas lietu darbnīcā ar atalgojumu $ 0.75 stundā, vēlāk dabūju istabenes vietu bagātā ebreju ģimenē, kuras senas saknes rodamas Latvijā. Man bija brīva dzīvošana un ēšana, tādējādi varēju sākt krāt naudu tālākām studijām.  Diezgan ātri apguvu angļu valodu un radās iespēja strādāt par zobārstniecības asistenti-higiēnisti fiziski un garīgi atpalikušo bērnu institūtā, Elvinā, PA pie Filadelfijas.

Tā laika likumi noteica, ka zobārstiem, kuri diplomus ieguvuši Eiropā, Amerikā  jāpārstudē divus pēdējos klīniskos gadus, ārstiem vienu gadu internships. Ar man draudzīgas Filadelfijas zobārstes palīdzību radās negaidīta izdevība pieteikties intervijai ar  Pensilvānijas Universitātes Zobārstniecības skolas dekānu (School of Dentistry, University of Pensilvania). Jau 1952. gada rudenī tiku uzņemta kā speciālstudente 3. kursā.

Interesanti salīdzināt Vācijas un Amerikas studentu dzīvi un akadēmiskās prasības. Vācija pēc II Pasaules kara bija bezgala nabadzīga visās dzīves un sadzīves normās, arī universitātes klīnikās. Trūka materiālu un instrumentu. Zobārstniecības studijās vairāk uzsvēra medicīniskos novirzienus – patoloģiju, neiroloģiju, dermatoloģiju, mutes un galvaskausa ķirurģiju. Redzējām daudz dažādas infekcijas (tautā vēl nebija pieejams penicilīns), dažādus audzējus (tumors), karā iegūtus sejas sakropļojumus.

Pretēji Eiropas zobārstniecībai, Amerikā lielāks uzsvars tika likts uz tehnoloģiju, materiālu un laboratorijas darbības izpratni. Studentiem vajadzēja apgūt zelta kausēšanu, liešanu, izkausētā vaska tehniku kroņu un inleju izveidošanā – šodienas zobārstniecībā aizmirsta darbība. Uzsvēra arī laika - kustību sistēmu (time and motion), lietderību darba produktivitātes paaugstināšanai. Materiālu un instrumentu pārpilnība ļāva fakultātes pasniedzējiem pieprasīt ļoti augstas kvalitātes rezultātus.  Tehniski, pavisam noteikti, Amerikas zobārstniecība bija pārāka par tā laika zobārstniecību Eiropā, pacientam tika sniegts daudz kvalitatīvāks pakalpojums.

1954. gada maijā absolvēju universitāti un saņēmu DDS grādu (Doctor Dental Surgery). Interesanti atzīmēt, ka manā kursā studēja 145 vīrieši un tikai divas sievietes. Tāda bija proporcija zobārstu profesijai Amerikā, kas tikai lēnām sāka mainīties. Manas prakses sākumā bieži biju vienīgā sieviete semināros, arī pacienti reizēm izrādīja pārsteigumu – sieviete? Amerikā vēl nebija pieņemts, ka sievietes ieņēma augstus un vadošus amatus, viņu vieta bija mājās radīt ideālu vidi vīram, apkopt bērnus un māju. Turīgāku aprindu sievietes devās studēt, lai atrastu piemērotu dzīves biedru, parasti studēja humanitārās zinātnes. Profesionālās skolas, kā  medicīnā, zobārstniecībā, jurisprudencē, inženierzinātnēs, atzina, ka sieviete atņem vīrietim studiju vietu. Vīrietis bija ģimenes apgādnieks. Pirms 1950. gada Amerikā bija visai maz profesionālās sievietes vadošos amatos.

Praktizēt uzsāku Oil City, Pensilvānijā, 1960. gadā izveidoju privātpraksi Denvilā, Ņūdžersijā, darba gaitas beidzu 1992. gadā.

Esmu LĀZA biedre kopš tās dibināšanas, piedalījos pirmajā LĀZA’s kongresā Rīgā 1989. gadā ar īsu referātu Zobārstniecības institūtā Dzirciema ielā “Vienvizītes pulpīša ārstēšana un saknes kanāla pildīšana”.

Šobrīd dzīvoju privātmājā mazpilsētiņā Randolfā, Ņūdžersijā, 30 jūdzes uz rietumiem no Ņujorkas un vēl vienmēr cenšos baudīt šīs 8 miljonu iedzīvotāju pilsētas fantastiskos kultūras piedāvājumus.

P.S. Bez klāt pieliktiem diplomiem un mācību gaitu norisies pievienoju arī kādus mazāk nozīmīgus dokumentus, lai parādītu tā laika birokrātijas  prasības pēc notariāla apstiprinājuma, daudz dažādiem zīmogiem, parakstiem, kopijām. Tas viss apgūts pirmsdatoru laikmetā ar lēnu rakstāmmašīnu un zilo karbona kopējamo papīru, kā arī garām gaidīšanas stundām šo papīru tīkotājiem.

1.	Ilze Lakstīga foto kolāžā, Denvila (?), N.D. praksē, 1971.

Baltijas Universitātes Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļas mācībspēki kopā ar studentiem. Hamburga, ap 1948.gadu

Drukāt

Tā mēs atgriežamies – Līlija Zīverte

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

LĀZA biedre Dr. Līlija Zīverte 2019. gada 26. decembrī nosvinēja savu 100. dzimšanas dienu. Dr. Līlija Zīverte ir anestezioloģe un Veterānu slimnīcā (Veterans Affairs Hospital) Manhatanā bija anestezioloģijas nodaļas vadītāja, kā arī  Ņujorkas universitātē profesora asistente. Viņas mājvieta jau daudzus gadus ir Ņujorka, bet viņas domas un darbi vienmēr ciešām saitēm saistīti ar Latviju. 2012. gada septembrī laikraksts LAIKS publicēja skaistu un plašu Anitas Mellupes rakstu par Līliju Zīverti. Ar redakcijas un autores laipnu atļauju to šobrīd liekam LĀZA mājaslapā. Tā pie mums atgriežas mūsu draugi un kolēģi no tālām zemēm.

 Dzimtas sakņu stiprais un skaistais zarojums

 

Drukāt

Profesors Pēteris Apse

Autors Dr. med. Rūta Rastiņa, klīnika ADENTA.

Prof. Pēteris ApsePēteris Apse ir profesors Rīgas Stradiņa universitātē, Rīgas Stradiņa universitātes zinātniskās padomes loceklis, Royal College of Dentists (Canada), International College of Dentists, International College of Prosthodontists, European Association for Osseointegration, European Prosthetic Association, Baltic Association for Prosthodontics, Latvijas Zobārstu Asociācijas un Zobārstu – protēzistu asociācijas biedrs. Atzinības krusta IV šķiras ordeņa virsnieks. Daudzu zinātnisko darbu autors un līdzautors. Lektors dažādās starptautiskās un Latvijas zinātniskajās konferencēs. 

Zobārstniecības klīnika Adenta saka PALDIES! savam dibinātājam un vadītājam prof. Pēterim Apsem. Daudzu gadu garumā viņš bija ne tikai mūsu klīnikas īpašnieks un vadītājs, bet arī Rīgas Stradiņa universitātes profesors un jaunās zobārstniecības ieviesējs Latvijā.

Pētera Apses ieviestā zinātniskā un uz pierādījumiem balstītā pieeja zobārstniecībai, koleģialitāte un harizma ir nesusi augļus. Viņa sekotāji un klīnikas vadītāji sekmīgi veicina klīnikas izaugsmi. Viņa ieviestās tradīcijas turpinās RSU Stomatoloģijas Institūta zobārstniecības un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes zobārstniecības studiju programmā.

Drukāt

Kristaps Juris Keggi - My Latvian Activities Summary

Autors Kristaps J. Keggi, M.D., Dr. Med. (h.c.) Senior Research Scientist Elihu Emeritus Professor of Orthopaedics and Rehabilitation Yale University School of Medicine .

LĀZA biedrs, izcils ārsts, skolotājs un mecenāts Kristaps Juris Keggi 2019. gada 9. augustā Rīgā atzīmēja savu 85 dzimšanas dienu, bet jau 2018. gadā uzrakstīja visu, ko pats vēlējās pastāstīt par savu saikni ar Latviju un medicīnu. Pilns raksts lasāms LĀZA Apkārtrakstā nr 167

Kristaps Keggi with son of one of his residentsWhile in Moscow at the Good Will Games in 1986 to watch daughter Mara row for the US, I met some Latvian rowers, judges and trainers who told me about the positive changes in the USSR and Viktor Kalnberzs one of the leading Academic Surgeons in the USSR. They encouraged me to come visit him. In November of 1987 I was invited by Professor Jansons to come to the first International Orthopaedic Meeting in Riga. I flew over, via Moscow, gave my talk in Latvian and performed a hip replacement under somewhat primitive conditions, but it was good enough to persuade Viktor we should be working together. So during the winter and spring of 1988 we worked out a very formal agreement between the USSR and the USA, the USSR Academy of Science (Medicine), Yale University, The Latvian Hospital for Traumatology and Orthopaedics, the Waterbury Hospital and the Keggi Orthopaedic Foundation (which I established in the spring of 1988)  Nobody had any objections and signed all the documents, as long as they did not have to pay for it, nor run it......that became the task of the Foundation.

Drukāt

Starmeša gaismā asinsvadu ķirurgs Kristaps Zariņš

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Kristaps Zariņš saņem LĀZA Atzinības rakstu 2017. gada 20. septembrī Rīgā, LĀZA 70 gadu konferencēProfesors Kristaps Kristofers Zariņš dzimis 1943.gada 2.decembrī Tukumā, Latvijā, agrā bērnībā kopā ar vecākiem emigrējis uz ASV. Beidzis Bruklinas Tehnisko augstskolu Ņujorkā (1960), papildinājis izglītību vairākās ASV augstskolās. Ieguvis medicīnas doktora grādu M.D. (1968) Džona Hopkinsa universitātē Baltimorā (Johns Hopkins University School of Medicine), pēc tam specializējies vispārīgajā ķirurģijā un sirds asinsvadu ķirurģijā dažādās universitātēs. Pēc militārā dienesta ASV kara flotē (1974-1976) aicināts uz Čikāgu un 1976.g. ievēlēts Čikāgas universitātes Medicīnas centra slimnīcā par asinsvadu ķirurgu un tai pašā gadā par Vasculārās laboratorijas direktoru, 33 gadu vecumā kļuvis par profesoru. Vadījis Čikāgas universitātes asinsvadu ķirurģijas klīniku (The University of Chicago Medical Center, 1976 - 1993), bet 1993.gadā pēc Stanforda universitātes uzaicinājuma pārcēlās uz Kaliforniju, kur strādā Medicīnas klīnikā (Stanford University Medical Center). Universitāte atzinusi K.Zariņu par izcilu starptautiski atzītu speciālistu savā nozarē – kardiovaskulārajā ķirurģijā, un 1993.gadā Stanforda universitātē viņam piešķirts godpilnais akadēmiskais postenis „Walter Clifford and Elsa Rooney Chidester Professorship in Surgery”.