Drukāt

Daudz laimes, jubilār! Sveicam profesoru Haraldu Jansonu 90 gadu jubilejā!

Autors Kamena Kaidaka.

Prof. Haralds Jansons Latvijas ārstu 6. kongresāLatvijas ārstiem, kas mācījušies pie profesora Haralda Jansona, ir pašiem savi stāsti par savu skolotāju, bet šeit gribam jubilejas reizē pieminēt LĀZA biedru dzīvē un vienlaikus arī visas Latvijas mediķu dzīvē nozīmīgu notikumu – 1. Vispasaules latviešu ārstu kongresu 1989. gada jūnijā, kura viens no īstenajiem lielā, bet ne tik publiski redzamā, darba veicējiem bija prof. Haralds Jansons – tolaik Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta (LTOZPI) direktora vietnieks.

Var teikt, ka savā veidā viņš aizsāka Latvijas un ASV traumatologu ortopēdu sadarbību. 1986. gadā Haralds Jansons uzaicināja tolaik Čikāgas Universitātes asinsvadu ķirurgu profesoru Kristapu Zariņu piedalīties starptautiskajā biomehānikas konferencē Rīgā, ko organizēja profesors Haralds Jansons.

Doma par kongresu latviešu ārstiem latviešu valodā dzima jau 1987. gadā decembrī Rīgā, kad uz piekto Padomju Savienības Ortopēdijas un traumatoloģijas konferenci, kas gan notika krievu valodā, prof. Viktors Kalnbērzs bija uzaicinājis latviešu profesorus Bertramu Zariņu un Kristapu Keggi no ASV. Pārsteigts par kongresa vērienu, Bertrams Zariņš kongresa nobeigumā ierosināju: “Ja latvieši tik lielu starptautisku ārstu kongresu var sarīkot PSRS mērogā, kāpēc viņi nevarētu to pašu darīt latviešu ārstu labā?” Tā radās ideja par pasaules latviešu ārstu kongresa rīkošanu Rīgā.

Haralds Jansons un Kristaps Keggi, 1988, Publikācija Laikraksta “Laiks” Nr. 53 (02.07.1988) vēstīja, ka kontakti starp Latviju un ASV nepārtrūkst.

Rīgas ortopēdiskajam institūtam ir uzdots uzlabot padomju ortopēdiskās medicīnas līmeni un tāpēc pašreiz tiek plānota izmaiņas programma. Padomju ārsti sevišķi ieinteresēti gūžas kaula atvietošanas technikās. Dr. Keggi, nesen viesojoties Latvijā, ir demonstrējis jau kādas operācijas technikas. Tagad plāno izmaiņas programmu, kas atļaus padomju ārstiem braukt uz Voterberijas (Waterbury) slimnīcu mācīties kaulu operāciju procedūras. ("Waterbury Sunday Republican", 29. maijā)

Kad 1988. gada maijā Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta (LTOZPI) direktora vietnieks prof. Haralds Jansons viesojās ASV, viņš satikās arī ar prof. Bertramu Zariņu. Tā kopējās sarunās arvien skaidrākas kļuva lielā notikuma – latviešu ārstu kongresa aprises.

1988. gada vasarā un rudenī Viktors Kalnbērzs, Haralds Jansons, Vilnis Dzērve, Ivars Krastiņš, Indulis Ozols, Juris Leja, Jānis Vētra, Viesturs Boka un citi kolēģi sāka aktīvi strādāt, lai šāds kongress notiktu, kārtojot formalitātes, pārliecinot Latvijas PSR valdību šādu kongresu rīkot, gādājot finanses. Tomēr īstā rosība kongresa rīkošanā sākās tikai 1988.  gada decembrī, kad Bertrams Zariņš vēlreiz ieradās Rīgā, izvēlējās kongresam Rīgas Sporta pili (nevis Politiskās izglītības namu ar Ļeņina galvu tajā vietā, kur būtu jārāda slaidi), strikti noteica datumus un virzību.  Kongresa organizācijas vadību pārņēma profesors Haralds Jansons. Oficiālie kongresa rīkotāji bija Latvijas Ārstu biedrība, Latviešu ārstu un zobārstu apvienība (LĀZA ), kas vienoja trimdas mediķus, Medicīnas zinātnisko biedrību savienība, Latvijas Ārstu biedrības filiāle ALPhA, Rīgas Medicīnas institūts, trīs zinātniskās pētniecības institūti  – Traumatoloģijas un ortopēdijas, Eksperimentālās un klīniskās medicīnas, Kardioloģijas institūts, kā arī Latvijas Kultūras fonds, LPSR Veselības aizsardzības ministrija un LPSR Ministru padome.

16. jūnijā no Helsinkiem izlidoja uz Rīgu avioreiss, kas uz Dzimteni atveda 250 trimdas ārstus un viņu tuviniekus. Šāds avioreiss bija pirmais pēckara Latvijā un visā bijušajā PSRS. Vairums tautiešu Latvijā ieradās pirmo reizi kopš aizbraukšanas 1944. un 1945. gadā.

1989. gada 22. junijs. Haralds Jansons, Kristaps Keggi un Viktors Kalnbērzs paraksta dokumentu par sadarbību starp Traumatoloģijas institūtu un Voterberi slimnīcu. Foto: A. Liepiņš

Paldies, profesors Haraldam Jansonam par to milzu darbu un atbildību, ko viņš uzņēmās un godam visu arī padarīja. Varbūt ir vērts atgādināt, ka tolaik Latvija bija okupēta, ka nebija vēl mobilo telefonu un ka pirmoreiz aiz “dzelzs priekškara” ienāca tik liels skaits tautiešu, kuriem tas bija ne tik daudz profesionāls kongress, bet vairāk gan ceļš mājup!  Un Latvijai tas bija ceļš uz brīvu valsti!

Daudz laimes, jubilār!

P.S. Paldies, grāmatas “Latviešu ārstu kongress”(2019) autoriem Bertramam Zariņam un Pēterim Apinim par vēsturiski nozīmīgo darbu!

Drukāt

SuperBowl gredzeni latviešu ārstam - prof. Bertrams Zariņš intervijā Ligitai Kovtunai

Autors Ligita Kovtuna, Laiks un Brīvā Latvija redaktore.

Bertrams Zariņš - Patriots komandas ārstsMēs ar tevi līdz šim esam daudz runājuši par medicīnu, par tevis un brāļa Kristapa Zariņa dibināto Latvijas Medicīnas fondu, kas joprojām finansiāli atbalsta jaunos Latvijas mediķus, par LĀZA un Latvijas ārstu kongresu sākotni utt. Šodien aicinu tevi uz sarunu par… amerikāņu futbolu. Turklāt laikā, kad sākas superkauss (SuperBowl), un visa Amerika būs gluži pārņemta ar to. Bet galvenais – tev pieder 10 lieli, dimantiem rotāti gredzeni, seši no tiem – kā uzvarētājkomandas New England Patriots (NEP) komandas ārstam!

Jā, šajā komandā par ārstu nostrādāju 25 gadus. Tagad vairs neesmu aktīvā darbā, bet joprojām esmu atbildīgs par zināmiem administrātīviem pienākumiem. Šai laikā esmu bijis kopā ar NEP visur, kur vien viņi bijuši.

Nule, play-off spēlēs, gan viņi “izkrita”, līdz ar Tampa Bay, kur bija pārgājis spēlēt amerikāņu futbola slavenība Toms Breidijs (Tom Brady). Viņam ir septiņi gredzeni. Maiklam Džordanam esot seši, Greckim – pieci!

1. februārī Breidijs paziņoja, ka beidzis karjēru.

Kā Breidijs kļuva par vadošo spēlētāju quaterback NEP?

Iepriekšējais quaterback Drew Bledsoe tika ievainots, un viņam bija iekšējā asiņošana 24 stundas, ļoti satraucošs gadījums.Breidijs viņu atvietoja un – acīmredzami spēlēja labāk nekā Bledsoe.

Kāpēc amerikāņu futbola spēles notiek tieši svētdienās? Nākamajā dienā jāiet uz darbu, spēles skatoties, tiek ēsti neveselīgi ēdieni, pica…

Amerikā high school komandas spēlē piektdienas vakaros, universitātes - sestdienās, profesionāļi - svētdienās. Profesionāļu spēles ir arī iekļautas ceturtdienas un pirmdienas vakaros. Cilvēkiem patīk skatīties, un TV labprāt pārraida. Amerikāņi tiešām ļoti aizraujas ar šīm spēlēm. Šobrīd irīpašs notikums un kulminācija – SuperBowl!

Bertrams Zariņš spēles laukumā ar komandu“Klasiskā” futbola čempionātus parasti sāk ar himnu. Lai atceramies, piemēram, 1990. gada pasaules kausu Romā, kad Karakallu termu drupās pirmo reizi dziedāja slavenie trīs tenori – Pavaroti, Karerass un Domingo. Tiek uzskatīts, ka šis koncerts izdarīja īstu apvērsumu opermūzikas industrijā, tai pievēršot daudz futbola fanu (koncertu noklausījušies 800 miljoni cilvēku, ieskaitot TV skatītājus!). Savukārt daudz opermīļu sākuši skatīties futbolu. Turklāt – jau nākamajā pasaules futbola čempionātā Trīs tenori dziedāja tā atklāšanā Amerikā. Vai arī amerikāņu futbola kausi sākas ar himnu?

Jā, pirms spēles sākas, nodzied Amerikas himnu.

Arī pats amerikāņu futbols ir citāds. Kā tas radies?

Soccer ir vecāka spēle. Īstenībā, tā sākotne nāk no Regbijas (Rugby) pilsētasAnglijā,kur radās regbijs. Tas pārnāca uz Ameriku, spēle mainījās un pilnveidojās par amerikāņu futbolu.

Spēle ir diezgan skarba, droši vien ļoti traumatiska. Ir dzirdēts, ka tiek nopietni pārskatīti noteikumi, īpaši tie, kas saistās ar galvas traumām, smadzeņu satricinājumiem. Tev bija daudz darba?

Amerikāņu futbols ir ātra spēle, bieži sanāk saskriešanās. Līdz ar to ir risks savainot ne vien galvu, bet arī locekļus, plecus, ceļgalus. Spēlētāji ir liela auguma, smagi, pa laukumu nesas lielā ātrumā. Mans darbs bija stāvēt laukuma malā un cik vien iespējams ātri nokļūt pie savainotā spēlētāja.

Vai, strādājot par komandas ārstu, iemīlēji šo futbolu?

Es uzaugu Ņujorkā, kur iemācījos spēlēt soccer latviešu komandā.Mums, puikām, tolaik vairāk gan patika beisbols. Nonākot kolledžā, bija jāapgūst amerikāņu futbols. Vai iemīlēju? Kamēr biju komandas ārsts, man bija jāārstē. Tagad varu skatīties un baudīt spēli.

Stāsta, ka tu vienmēr esot arī cītīgi “studējis” savu spēlētāju slimības vēstures, un komandā taču ir ap 60 spēlētāju! Hokejā tomēr “tikai” 20-25.

Dažreiz pat vairāk par 60. Reizi gadā man bija jāpiedalās veselības pārbaudes komisijās, kur trīs dienu laikā bija jāizmeklē 300 futbolistu, kuŗus komandas vēlas draftēt. Tas ir atbildīgs pienākums, te izšķiras sportista karjēra. Pieminētais Toms Breidijs sākumā nemaz nelikās ļoti spēcīgs, un neviens neparedzēja, kā viņš pilnveidosies karjēras gaitā, bet - kļuva par No. 1!

Bertrams Zariņš, Visvaldis Georgs Nagobads un Valdis Zatlers - sports un darbs vieno.Kā bija strādāt par ārstu Boston Bruins hokeja komandai? Vai spēlētāji lamājas arī?

Laikam gan! Reiz paprasīju spēlētājam, par ko jūs tur runājat, kad kaujaties? Man atbildēja – “nejaukas lietas par jūsu radiem!”

Nu, tad parunāsim par “intelekta klātbūtni” futbolā! Amerikāņu futbola rokasgrāmatās esot aprakstītas ap 700 kombinācijas, kas katram spēlētājam jāzina no galvas. Spēles vadītājs tikai nosauc kombinācijas numuru, un spēlētājam tā zibenīgi jārealizē. Galvai jāstrādā nevainojami!

Īpaši gudriem ir jābūt uzbrucējiem (offensive lineman) – viņiem jāpārzina arī visas iespējamās aizsardzības kombinācijas. Turklāt vēl arī jābūt ātriem. Ja neesi tik gudrs, bet tomēr esi ātrs un spēcīgs, dažreiz labāk spēlēsi defence – aizsardzībā, kur tikai jāreaģē. Visgudrākam jābūt quaterback. Toms Breidijs ir gudrs, tāpēc viņam tik veiksmīgi veidojās sportista karjēra.

SuperBowl gredzeniUn nu par taviem gredzeniem – tātad seši SupeBowl, un vēl par Stenlija kausa (Stanley Cup) un Boston Bruins hokejā. Visu cieņu! Kuŗš tev pašam dod vislielāko gandarījumu?

Ikviens no šiem SuperBowl gredzeniem ir tas augstākais sasniegums Amerikas sportā, ar ko esi ticis gandarīts. Visvairāk atceros pirmo - 1986. gadā. Kā redzams, šie gredzeni ar katru reizi kļuvuši arvien lielāki, dimantu vairāk. Papētot tuvplānā, var redzēt, ka dimanta akmentiņu ar katru reizi ir par vienu vairāk, ik gadu tiek mazliet mainīts dizains. Sestajā NEP gredzenā ir seši lieli dārgakmeņi.

Par kuŗu komandu “fanosi” šajā SuperBowl?

Nu, ja Toms Breidijs nespēlē, man vairs nav tik svarīgi, par kuŗu – vienkārši vērošu, dzīvošu līdzi. Tikšos ar draugiem un skatīšos.

Spilgtākās atmiņas no sporta ārsta laikiem?

Iesāku 1976. gadā kā Boston Bruins ārsts un to turpināju 32 gadus. Ar NEP nostrādāju 25 gadus. Vēl 14 gadus biju arī Eiropas profesionālā futbola (soccer) komandas New England Revolution galvenais ārsts. Biju ASV Olimpiskās komandas galvenais ārsts 1984. gadā un ASV hokeja komandas ārsts 2006. gadā, kad IIHF pasaules čempionāts notika Latvijā. Interesanti, ka togad ASV hokeja izlasei bijām divi latviešu ārsti – es un Dr. Visvaldis Nagobads. Starp citu, Latvijas izlases ārsts bija Valdis Zatlers. Grūti izcelt kaut ko pašu spilgtāko – daudz strādāju, tas viss.

Vai tavi dēli arī nodarbojas vienā vai otrā šajā sporta veidā?

Viņi aizraujas ar slēpošanu un zēģelēšanu.

Tava sieva Laima spēlē tenisu, ko tu?

Tagad riteņoju.

Kad beigsies SuperBowl, pie kādiem iesāktiem darbiem ķersies?

Turpināšu rakstīt grāmatu par ceļgala anatomiju (kopā ar poļu kolēģi), kas Springer apgādā nāks klajā jau šogad. Kopā ar brāli Kristapu gatavojam akadēmisku rakstu par asinscirkulāciju ceļgala locītavā. (Prof. Kristaps Zariņš ir asinsvadu ķirurgs un pētnieks. – L. K.)

Drukāt

Ilze Lakstīgala

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

LĀZA biedre kopš tās dibināšanas DDS Ilze Lakstīgala mazliet pirms došanās mūžības ceļos izpildīja solījumu, ko bija devusi – atstāja stāstu gan par savu mammu Emīliju Celms Lakstīgalu, gan arī pati par sevi. Apkārtrakstā nr 168 publicētais viņas vēstījums sagādāja prieku gan autorei pašai, gan tuviniekiem. Šo vēstījumu lasīsim tikai mēs, autore vien zinās, ka viņas dzīves gājums nav pazudis nebūtībā. Tas tagad būs ierakstīts LAZA vēstures grāmatā un to daudzo ļaužu dzīvēs, kuriem Ilze Lakstīgala ir palīdzējusi.

„Es, Ilze Lakstīgala, esmu dzimusi Rīgā 1927.gada 15. augustā. Tēvs – Jēkabs Lakstīgala – Latvijas armijas virsnieks, Lāčplēša ordeņa kavalieris, māte Emīlija Celms Lakstīgala – zobārste.

Pamatizglītību ieguvu Valda Zālīša pamatskolā, tālākās mācības turpināju 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā.

Es nāku no tā sauktās Ulmaņu paaudzes, kad jaunieši tika audzināti ļoti patriotiski nacionālā ievirzē, taisnām mugurām, dziedot himnu, godinot karogu un savu dzimteni, un Alunāna 19.gs. vērtības “...Ja ikviens tik zemē sētu vienu graudu veselu, kas tad izskaitīt gan spētu zelta kviešu krājumu...” Šīs agrīnās mācības vēl šodien nav gluži izbalējušas.

Mācības skolā nekādas speciālas grūtības man nesagādāja, vien spilgtā atmiņā saglabājusies pirmā skolas diena Valda Zālīša pamatskolā, kad, ievesta pagrabtelpā garderobē, samulsusi raudzījos uz neskaitāmo mēteļu rindu un domāju, kā dienas beigās atradīšu savējo. Jutos kā citā, svešā pasaulē.

Mazas raizes sagādāja mājsaimniecības klasē zeķes papēža adīšana, vien atceros, daudzas reizes to adīju un ārdīju, tas ne par ko negribēja pareizi veidoties, līdz beidzot skolotājas prasības tika apmierinātas. Sāpīgākais notikums, ko nekad neesmu spējusi izdzēst no savas atmiņas – kādā no pirmajām dziedāšanas stundām skolotājs Jaunzems (?) izsauca pa vienam skolēnus balss pārbaudei. Biju ļoti nobijusies, skolotājs vilka vijoli, man vajadzēja nodziedāt, laikam jau nekas tur nesanāca, skolotājs vien noteica ...un vēl Lakstīgala, bērnu smieklu pavadīta bezgala sarūgtināta devos uz savu vietu. Šis atgadījums izdzēsa jebkādu mēģinājumu kaut reizi dzīvē vēl iedziedāties. Tomēr, par spīti tam, ļoti mīlu mūziku, apmeklēju operas izrādes un koncertus.

No skolas gaitām Valda Zālīša pamatskolā atmiņā saglabājušās latīņu valodas stundas un cīnīšanās ap Jūlija Cēzara Gallu kara gājienu aprakstu tulkošanu. Nekādi nevarēju izprast, kāpēc būtu tā jāpūlas ap šiem sirojumiem. Tikai daudzus gadus vēlāk atklāju, kāda tā bija palīdzība, studējot anatomiju vai mācoties itāļu, angļu un vācu valodas un nozīmi ieguva arī Adriana valnis (Hadrian's wall). Tā drupu atliekas vēlāk, tūrista acīm, sazīmēju Anglijā kā Romas impērijas ziemeļu robežu.

Mana ģimene Latviju atstāja no Liepājas ostas II Pasaules kara beigu posmā 1944. gada 13. oktobrī – Rīgu pārņēma iebrucēji un Liepāja dega liesmās. Atmiņā saglabājies brauciens naktī ar aptumšotu kuģi. Vairākas dienas pavadījām vilcienos no Gotenhafenas uz Libeku, tad Heilbronn līdz nonācām Nekārsulmā pie tēva jaunības draugiem, baltvāciešiem, kuri bija izceļojuši no Latvijas 1941. gadā, baidoties Padomju Savienības represijas (Molotova Rībentropa pakts).

II Pasaules kara beigu posms bija neticamas iznīcības skats – pilsētas sabombardētas, lielceļi un dzelzceļi bēgļu pārpilni. Nepārtrauktas cilvēku masas plūda cauri kara joslai dienvidrietumu virzienā, lai izbēgtu no Padomju armijas un sasniegtu angļu vai amerikāņu fronti.

Nekārsulma vēl nebija smagi cietusi un, apbrīnojami, vāciešiem piedēvētā precīzi funkcionējušā birokrātija aizvien darbojās, tiesa, ne visai raiti. Visus bēgļus reģistrēja, izsniedza tiem ēdienkartes, ierādīja gultas vietas privātmājās – pēc vāciešu principa – “Ordnung muss sein”. Ierēdņi bija pārstrādājušies, pārguruši, bet pret bēgļiem izturējās vēsi un pacietīgi.

Tai laikā visiem bija grūti, dzīvojām šauri, ģimenes tika sadalītas, tikāmies tikai vienreiz dienā ēdienreizē, tad atkal katrs devās uz savu gultas vietu. Istabas bija neapkurinātas un pārtika ļoti trūcīga.

Saprotams, ka mums, kara bēgļiem, katram savs stāsts un savi atšķirīgi iespaidi par piedzīvoto. Latviešiem, kuri nokļuva munīciju fabrikās, apmetās lielās kopnometnēs, sadzīves un darba apstākļi bija daudz skarbāki. Pieņemu, ka manai ģimenei laimējās, jo mūs sagaidīja praktizējošs ārsts latvietis baltvācietis, un pilsēta, kurā apmetāmies, bija maz cietusi. Pēdējos sešos kara mēnešos piedzīvojām vairākus amerikāņu lidmašīnu uzlidojumus (carpet bombing), bet, ja paspējām ieskriet speciālās drošās patvertnēs, izveidotās zem stāviem vīna kalniem, varējām justies droši.

1945. gada 7. maijā iedzīvotājus pāršalca ziņa – ASV Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera štābā Ziemeļfrancijā bija parakstīta vienošanās par Vācijas karaspēka beznosacījumu padošanās. Pretēji Amerikai, tas nebija nekāds prieka vilnis, kas pārskrēja Vācijai, bet Nekārsulmas iedzīvotāji, likās, atviegloti uzelpoja, visu iznīcinošais karš bija beidzies, ģimenes varēja sākt gaidīt karojošo vīriešu atgriešanos vai vismaz cerēt uz jaunas dzīves veidošanu.

Ap 1945. gada maija vidu redzēju pirmos amerikāņu zaldātus smaidot staigājam pa pilsētas ielām. Viņi bija vismaz 2 metrus gari, ļoti spēcīgi, manās acīs milži – melnie karavīri ar MP (militārpolicijas) baltām ķiverēm galvā. Nekad līdz šim nebiju redzējusi tumšas rases cilvēkus, pirmais iespaids bija draudošs, tomēr tie izstaroja drošību. Tā bija mana pirmā tikšanās ar Ameriku. 

1945. gada pavasarī pārcēlāmies uz Eslingenas  IRO (International Refugee Organization) bēgļu nometni. Tā paša gada rudenī pēc izglītības dokumentu sakārtošanas iestājos Tībingenas (Tȕbingen) Universitātes Zobārstniecības fakultātē.

Tībingenā tajā laikā studēja apmēram 20 latvieši – medicīnas, zobārstniecības un kādās humanitārās fakultātēs. Visiem mums bija līdzīga kopvēsture, kura vienoja, mēs ātri sapazināmies, labi sapratāmies un bieži rīkojām kopīgas tikšanās. Šīs draudzības bija tik noturīgas, ka dažas saglabājās visa mūža garumā, lai gan, beidzot studijas, aizklīdām kur kurais pasaulē – Amerika, Kanāda, Austrālija, pārsteidzoši, jaunais medicīnas dakteris Jēkabs Kariks devās savus ārsta pienākumus pildīt uz Jaungvineju. Kā daudzām citām paaudzēm, arī mums studiju gadi likās paši labākie visas dzīves ritumā, maz ikdienas atbildības, bet nākotne pilna ar solījumiem. Trūcīgais apģērbs, ēdiens un dzīvesvieta netraucēja, studijas likās interesantas un apgūstamas.

1949. gada 20. martā pēc valsts eksāmenu nokārtošanas ar kopvērtējumu “ļoti labi” ( Gesamtergebnis  „sehr gut“) biju beigusi  Tībingenas Universitātes Zobārstniecības fakultāti. Negribējās atstāt ierasto studentu dzīvi un nevarēju arī izšķirties, kurp doties pasaulē, tādēļ nolēmu palikt Tībingenā un turpināt studijas doktora grādam.  Izvēlējos medicīnas fakultātes ādas klīniku, mana tēma bija „Kakla dziedzeru skrofuloderma/Lupus vulgaris“( Glanduläre  Skrofuloderme des Halses und irhe Beziehung zum Lupus vulgaris). 1950. gada oktobrī, pabeidzot disertāciju Tībingenas Universitātes Medicīnas fakultātes ādas klīnikā, man tika piešķirts doktora grāds zobārstniecībā ar kopvērtējumu „labi“ (Grad eines Doktors der Zahnheilkunde mit dem Gesamturteil „gut“).

Patīkamā studentu pilsēta Tībingena, kur biju pavadījusi pēdējos piecus gadus ar īsiem atvaļinājuma brīžiem Eslingenā, bija jāatstāj. Darba iespējas kara izpostītajā Vācijā nebija daudzsološas, sāku domāt par izceļošanu. Pēc kara bēgļu pārpildītā Vācijā dažādās okupācijas zonās izceļošanas iespējas variēja – bija iespējams atgriezties mājās vai izceļot uz Ameriku, Kanādu, Austrāliju, Angliju, Beļģiju un Venecuēlu. Izceļošana bija sākusies jau 1949. gadā, informācijai plūstot pāri okeāniem. Amerika, Kanāda un Austrālija tika vērtētas kā labākās emigrācijas zemes. Līdzīgi kādreizējiem vergu tirgiem arī tad cilvēki tapa izvērtēti un medicīniski pārbaudīti. Jaunajiem un veselīgajiem, protams, „augstāka cena“, t.i., tiem labprāt izsniedza iebraukšanas atļaujas, bet lielām ģimenēm ar maziem bērniem un gados vecākiem cilvēkiem bija grūtības nokārtot izbraukšanas dokumentus. Cilvēku vērtība tika pielīdzināta viņu darba spējām, šāda skala nekur un nekad nebija publicēta, tomēr bija viegli iztulkojama, vērojot izceļotājus. Neviens profesionāli izglītots bēglis necerēja uz adekvātu pozīciju jaunajās mājās, tomēr ikviens cerēja pēc kāda laika atgriezties savā profesijā.

1951. gada februārī biju izgājusi dokumentu un medicīnisko pārbaudi izceļošanai un devos ar transportkuģi no Bremerhafenas uz Ņujorku. Visi bēgļu transporti bija bezmaksas, arī uz tālo Austrāliju. Domāju, ka par to maksāja IRO (International Refugee Organization).

Iebraucot Amerikā, apmetos dzīvot pie nesen kā ieceļojušās mātes māsas Annas Plato, Bronksā. Mani vecāki vēl palika Vācijā, māsai, Maijai Lakstīgalai, amerikāņi piešķīra brīvu studēšanu kādā Amerikas universitātē. Brāļi – Andris devās uz Kanādu strādāt fermā, vecākais brālis Juris aprecēja anglieti, īsu brīdi dzīvoja Anglijā, tad arī pārcēlās uz dzīvi Kanādā.

Mans pirmais darbs Amerikā bija kādā lētā rotas lietu darbnīcā ar atalgojumu $ 0.75 stundā, vēlāk dabūju istabenes vietu bagātā ebreju ģimenē, kuras senas saknes rodamas Latvijā. Man bija brīva dzīvošana un ēšana, tādējādi varēju sākt krāt naudu tālākām studijām.  Diezgan ātri apguvu angļu valodu un radās iespēja strādāt par zobārstniecības asistenti-higiēnisti fiziski un garīgi atpalikušo bērnu institūtā, Elvinā, PA pie Filadelfijas.

Tā laika likumi noteica, ka zobārstiem, kuri diplomus ieguvuši Eiropā, Amerikā  jāpārstudē divus pēdējos klīniskos gadus, ārstiem vienu gadu internships. Ar man draudzīgas Filadelfijas zobārstes palīdzību radās negaidīta izdevība pieteikties intervijai ar  Pensilvānijas Universitātes Zobārstniecības skolas dekānu (School of Dentistry, University of Pensilvania). Jau 1952. gada rudenī tiku uzņemta kā speciālstudente 3. kursā.

Interesanti salīdzināt Vācijas un Amerikas studentu dzīvi un akadēmiskās prasības. Vācija pēc II Pasaules kara bija bezgala nabadzīga visās dzīves un sadzīves normās, arī universitātes klīnikās. Trūka materiālu un instrumentu. Zobārstniecības studijās vairāk uzsvēra medicīniskos novirzienus – patoloģiju, neiroloģiju, dermatoloģiju, mutes un galvaskausa ķirurģiju. Redzējām daudz dažādas infekcijas (tautā vēl nebija pieejams penicilīns), dažādus audzējus (tumors), karā iegūtus sejas sakropļojumus.

Pretēji Eiropas zobārstniecībai, Amerikā lielāks uzsvars tika likts uz tehnoloģiju, materiālu un laboratorijas darbības izpratni. Studentiem vajadzēja apgūt zelta kausēšanu, liešanu, izkausētā vaska tehniku kroņu un inleju izveidošanā – šodienas zobārstniecībā aizmirsta darbība. Uzsvēra arī laika - kustību sistēmu (time and motion), lietderību darba produktivitātes paaugstināšanai. Materiālu un instrumentu pārpilnība ļāva fakultātes pasniedzējiem pieprasīt ļoti augstas kvalitātes rezultātus.  Tehniski, pavisam noteikti, Amerikas zobārstniecība bija pārāka par tā laika zobārstniecību Eiropā, pacientam tika sniegts daudz kvalitatīvāks pakalpojums.

1954. gada maijā absolvēju universitāti un saņēmu DDS grādu (Doctor Dental Surgery). Interesanti atzīmēt, ka manā kursā studēja 145 vīrieši un tikai divas sievietes. Tāda bija proporcija zobārstu profesijai Amerikā, kas tikai lēnām sāka mainīties. Manas prakses sākumā bieži biju vienīgā sieviete semināros, arī pacienti reizēm izrādīja pārsteigumu – sieviete? Amerikā vēl nebija pieņemts, ka sievietes ieņēma augstus un vadošus amatus, viņu vieta bija mājās radīt ideālu vidi vīram, apkopt bērnus un māju. Turīgāku aprindu sievietes devās studēt, lai atrastu piemērotu dzīves biedru, parasti studēja humanitārās zinātnes. Profesionālās skolas, kā  medicīnā, zobārstniecībā, jurisprudencē, inženierzinātnēs, atzina, ka sieviete atņem vīrietim studiju vietu. Vīrietis bija ģimenes apgādnieks. Pirms 1950. gada Amerikā bija visai maz profesionālās sievietes vadošos amatos.

Praktizēt uzsāku Oil City, Pensilvānijā, 1960. gadā izveidoju privātpraksi Denvilā, Ņūdžersijā, darba gaitas beidzu 1992. gadā.

Esmu LĀZA biedre kopš tās dibināšanas, piedalījos pirmajā LĀZA’s kongresā Rīgā 1989. gadā ar īsu referātu Zobārstniecības institūtā Dzirciema ielā “Vienvizītes pulpīša ārstēšana un saknes kanāla pildīšana”.

Šobrīd dzīvoju privātmājā mazpilsētiņā Randolfā, Ņūdžersijā, 30 jūdzes uz rietumiem no Ņujorkas un vēl vienmēr cenšos baudīt šīs 8 miljonu iedzīvotāju pilsētas fantastiskos kultūras piedāvājumus.

P.S. Bez klāt pieliktiem diplomiem un mācību gaitu norisies pievienoju arī kādus mazāk nozīmīgus dokumentus, lai parādītu tā laika birokrātijas  prasības pēc notariāla apstiprinājuma, daudz dažādiem zīmogiem, parakstiem, kopijām. Tas viss apgūts pirmsdatoru laikmetā ar lēnu rakstāmmašīnu un zilo karbona kopējamo papīru, kā arī garām gaidīšanas stundām šo papīru tīkotājiem.

1.	Ilze Lakstīga foto kolāžā, Denvila (?), N.D. praksē, 1971.

Baltijas Universitātes Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļas mācībspēki kopā ar studentiem. Hamburga, ap 1948.gadu

Drukāt

Tā mēs atgriežamies – Līlija Zīverte

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

LĀZA biedre Dr. Līlija Zīverte 2019. gada 26. decembrī nosvinēja savu 100. dzimšanas dienu. Dr. Līlija Zīverte ir anestezioloģe un Veterānu slimnīcā (Veterans Affairs Hospital) Manhatanā bija anestezioloģijas nodaļas vadītāja, kā arī  Ņujorkas universitātē profesora asistente. Viņas mājvieta jau daudzus gadus ir Ņujorka, bet viņas domas un darbi vienmēr ciešām saitēm saistīti ar Latviju. 2012. gada septembrī laikraksts LAIKS publicēja skaistu un plašu Anitas Mellupes rakstu par Līliju Zīverti. Ar redakcijas un autores laipnu atļauju to šobrīd liekam LĀZA mājaslapā. Tā pie mums atgriežas mūsu draugi un kolēģi no tālām zemēm.

 Dzimtas sakņu stiprais un skaistais zarojums

 

Drukāt

Profesors Pēteris Apse

Autors Dr. med. Rūta Rastiņa, klīnika ADENTA.

Prof. Pēteris ApsePēteris Apse ir profesors Rīgas Stradiņa universitātē, Rīgas Stradiņa universitātes zinātniskās padomes loceklis, Royal College of Dentists (Canada), International College of Dentists, International College of Prosthodontists, European Association for Osseointegration, European Prosthetic Association, Baltic Association for Prosthodontics, Latvijas Zobārstu Asociācijas un Zobārstu – protēzistu asociācijas biedrs. Atzinības krusta IV šķiras ordeņa virsnieks. Daudzu zinātnisko darbu autors un līdzautors. Lektors dažādās starptautiskās un Latvijas zinātniskajās konferencēs. 

Zobārstniecības klīnika Adenta saka PALDIES! savam dibinātājam un vadītājam prof. Pēterim Apsem. Daudzu gadu garumā viņš bija ne tikai mūsu klīnikas īpašnieks un vadītājs, bet arī Rīgas Stradiņa universitātes profesors un jaunās zobārstniecības ieviesējs Latvijā.

Pētera Apses ieviestā zinātniskā un uz pierādījumiem balstītā pieeja zobārstniecībai, koleģialitāte un harizma ir nesusi augļus. Viņa sekotāji un klīnikas vadītāji sekmīgi veicina klīnikas izaugsmi. Viņa ieviestās tradīcijas turpinās RSU Stomatoloģijas Institūta zobārstniecības un Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes zobārstniecības studiju programmā.