Drukāt

Starmeša gaismā Dr. Juris Lazovskis

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Starmeša gaismā šodien viesojas LĀZA valdes sekretārs Dr. Juris Lazovskis. Te būs viņa stāsts: 

"Esmu dzimis Rīgā, 1960. gadā. Beidzu Rīgas Medicīnas institūtu 1985. gadā un, piecēlies no institūta sola, aizbraucu praktizēt uz laukiem. Daļēji iedzimtā un daļēji kultivētā opozicionāra un individuālista nosliece aizveda mani uz attālo Cesvaini, uz iecirkņa terapeita praksi, kur pēkšņi bija parādījusies brīva vieta. Nākamajos 5 gados Madonas rajonā, jo īpaši Cesvainē, gan iemīlēju Latvijas lauku plašumus, gan arī atskārtu, ka vēl kārtīgi papildus jāmācās. Tā nokļuvu atpakaļ ordinatūrā Rīgā un pēc tās, nokārtojot ASV ārstu eksāmenus - 1997.gadā iekšķīgo slimību rezidentūrā un reimatoloģijas specializācijā Minesotā. 
Pēc studijām Minesotas Universitātē 2002. gadā pārcelšanās uz Kanādas plašumiem šķita pašsaprotama. Sākotnēji tikai pāris gadu paredzētā praktizēšana Jaunskotijas (Nova Scotia) provinces Keipbretonas (Cape Breton) salā kā reimatologam nu ir kļuvusi par ilgtermiņa projektu. No 2009. gada esmu arī uzņēmies reimatoloģijas docētāja darbu Dalhousie Universitātē, provinces galvaspilsētā Halifaksā. 

Jāatzīst, ka Keipbretonas sala mani savaldzinājusi tāpat kā savulaik Cesvaine. Ja Cesvaini dēvē par Vidzemes sirdi, Keipbretonas plašumiem un dabai ikkatrā gadalaikā piemīt kas līdzīgs. Izveidotā reimatologa prakse Sidnejas (Sydney) pilsētā arī devusi vaļu rūpēties par visu 130 tūkstošu salinieku artrīta problēmām, tādējādi dodot profesionāla gandarījuma sajūtu. 
Saites ar Latviju aizvien ciešāk arī uztur Keipbretonā izaugušie četri bērni, kuri atbilstoši savam vecumam nu paši veido līdzsvaru starp nacionālo un globālo.

Drukāt

Starmeša gaismā Dr. Roberts Ozols

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Starmeša gaismā šodien viesojas mūsu ASV kolēģis Dr. Roberts Ozols.

Te būs viņa stāstījums.
"My personal story mirrors that of many Latvian families who left Latvia during WW II. My father (Robert) was a high school teacher in Riga and my mother (Marina) was a dentist. By a stroke of luck they missed being deported to Siberia after the Russian invasion. I was born in July 1944 behind the front and again, mostly by luck, my mother and I were able to get to Riga and my family left Latvia in October 1944. Th journey to Germany was difficult as were the last months of the war in Frankfurt and then 6 years in displaced persons camp. We came to America in 1950 and while it was not easy at first, we did live the "American Dream". While my father and mother could never resume their professional careers in America, they raised 3 kids and had a comfortable happy life. My wife Jeanne and I will celebrate our 49th wedding anniversary this month and have 3 children and 3 grandchildren--and another one on the way. 
I have shortened a biography (below) which has been used in the past.

Robert F. Ozols MD,PhD is Chief Clinical Officer and Professor Emeritus at Fox Chase Cancer Center in Philadelphia. Dr Ozols is an internationally known expert in ovarian cancer and a leader in advancing chemotherapy research. He obtained his professional degrees at the University of Rochester (N.Y.). After his residency in internal medicine at Dartmouth, he obtained his medical oncology training at the National Cancer Institute (NCI). After his fellowship at the NCI, he became a Senior Investigator and Attending Physician in the Medicine Branch NCI. While at the NCI, he received several commendations from the U.S. Public Health Service, was elected to the American Society of Clinical Investigation, and was made Head of The Experimental Therapeutics Section in the Medicine Branch. He came to Fox Chase Center as Chairman of Medicine in 1988 and shortly thereafter became Senior Vice President and was responsible for all clinical and laboratory research in the Division of Medical Science until his retirement in 2010.

Dr Ozols laboratory research has focused on the biology of ovarian cancer and how ovarian cancer cells develop resistance to chemotherapy. He has developed new clinical approaches for the treatment of women with advanced ovarian cancer including regimens which combine carboplatin and paclitaxel which still remain the mainstays of systemic therapy for this disease. He was the Principal Investigator of the NCI's Specialized Programs in Research Excellence (SPORE) in ovarian cancer at Fox Chase from 1999-2008. He has received numerous awards for his laboratory and clinical research, including: The Claude Jacqillat Award in Clinical Oncology (Paris) 2001, The Bristol Myers Squibb Award for Achievement in Cancer Research (2002), The American Society of Clinical Oncology (ASCO) Statesman Award (2008), and the International Gynecologic Cancer Society (IGCS) Award for Excellence in Gynecologic Oncology (2010). ASCO honored him with its Distinguished Achievement Award in 2012.

Dr Ozols is the author of numerous scientific publications, books, and editorials. He has served on numerous editorial boards. He has held senior leadership positions in major scientific and clinical organizations, including: Board of Directors ASCO, American Association of Cancer Institutes, and IGCS as well as Vice President of IGCS. He also served on the Oncology Drug Advisory Committee of the US FDA. For over two decades he was a Principal Investigator in the Gynecologic Oncology Group. He has had numerous advisory positions at the NCI, cancer centers, and cancer care organizations.

Sveiks!
Robert Ozols

Drukāt

Starmeša gaismā Kaspars Tūters

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

LĀZA Valdes loceklis, ārsts

Kaspars Tūters

Īsa autobiogrāfija

Esmu dzimis Rīgā, bet kara laika bēgļu gaitās nonācām Kanādā, kur mūsu ģimene kopš 1950. gada dzīvoja Toronto. Tur es izstudēju medicīnu. Studijas pabeidzu 1963. gadā un nostrādāju kā ģimenes ārsts līdz 1969 gadam. Manā praksē sastapu daudz slimniekus ar psiholoģiskām problēmām. Tāpēc nodomāju specializēties psihiatrijā. Tanī pašā laikā arī apprecējos.
Uzsākot psihiatrijas specializēšanos, nojautu, ka tā sauktā Lielā jeb Smagā psihiatrija man neinteresēja, tāpēc izvēlējos novirzīties uz psihoterapijas nozari. Izpētīju vairākus centrus Toronto, Ņujorkā un Bostonā, bet beigās izvelējos Londonu, Anglijā, kur, man šķita, bija visaugstākā līmeņa apmācības. Man laimējās tikt uzņemtam British Institute of Psychoanalysis kur es pārgāju studēt Psihoanalīzi (4 gadus), kamēr turpināju pabeigt Psihiatriju.
Pirms pārcēlāmies uz Londonu mēs ar sievu nolēmām paņemt vienu gadu brīvu un apceļot pasauli. 1969. gada decembrī nopirkām Minhenē „Volkswagen Station wagon” un līdz 1970. gada beigām bijām apbraukājuši kādas 38 zemes, no Austrijas cauri Ungārijai, Rumānijai, Bulgārijai, Grieķijai, Turcijai, Irānai, Pakistānai uz Indiju un tad augšā uz Nepālu un Himalja kalniem. Eiropā apbraukājam visas zemes.
Londonā nodzīvojam līdz 1979. gadam. Būtu palikuši uz dzīvi tur, bet Kanādā man piedāvāja akadēmisko vietu McMaster un Toronto universitātēs. Pārcēlāmies atpakaļ 1979. gada beigās un kopš tā laika esam dzīvojuši un strādājuši Toronto. Esmu Assistant Professor Toronto Universitātē. Mēs ar sievu (kura arī izstudēja Psihoanalīzi un Bērnu Psihoterapiju) vēl strādājam garas stundas un apmācam jaunos Psihoterapeitus un Psihoanalītiķus.
Mums abiem ir laimējies apvienot mūsu intensīvā dzīvē mūsu profesiju ar globālo ceļošanu. Esam bijuši uzaicināti dot plenārās lekcijas Japānā, Ķīnā, Dienvidāfrikā, Austrālijā un citur.

Mani profesionālie darba projekti Latvijā

Mana saskare un sastrādāšana Latvijā sākās 1987. gadā, kad Latvijas Tautas fronti uzaicināja uz Toronto. Sapazinos ar Latvijas Medicīnas profesoru Ilmāru Lazovski, kurš mani uzaicināja piedalīties 1989. gada jūnija Pirmā Vispasaules latviešu ārstu kongresā. Šī man bija pirmā reize, kad atgriezos Latvijā. Milzīgs pārdzīvojums, jo šī bija pirmā reize, kad Maskava atļāva lidmašīnai no rietumiem tieši nolaisties Rīgas lidostā. Lidmašīna bija pilna ar latviešu ārstiem un zobārstiem no visām pasaules malām. Mūs Rīgā sagaidīja tūkstošiem cilvēku, jo šī bija pirmā reize, kad Latvijā bija rīkots kongress tīri LATVIEŠU VALODĀ. Kongresa rīkošanā piedalījās ārsti no Latvijas un ārzemēm. Starp galvenajiem ārzemju rīkotājiem bija LĀZAs biedri Bertrams Zariņš, Kristaps Zariņš, Kristaps Keggi, Kaspars Tūters un vēl citi LĀZAs biedri.
Kongress izvērtās par tautas svētkiem ar 5000 dalībniekiem kongresā. Bija gājieni, Latvijas karogu pienesa pie Brīvības pieminekļa, svinēja Jāņus pie Zvārtes ieža, u.t.t. Šis kongress saveda kopā latviešu ārstus un zobārstus no rietumiem un Latvijas, lai varētu sapazīties viena puse ar otru. Pēc šī kongresa mani iesaistīja Latvijas psihiatri un Veselības ministrija, lai palīdzētu viņiem veikt izmaiņas psihiatrijas laukā un sasniegt rietumu līmeni garīgās veselības aprūpē. Kopš tā laika lidoju regulāri katru gadu uz Latviju (dažreiz pat 3 reiz gadā) apmācīt manus kolēģus Latvijā. Palīdzēju nodibināt Latvijas Psihoterapeitu apvienību.
Liels, bet frustrējošs projekts, ko atbalstīja World Bank, bija saistīts, lai palīdzētu pārstrukturēt visu Latvijas psihiskās veselības aprūpes sistēmu. Tas bija kopprojekts starp Latvijas Veselības ministriju un Toronto universitātes speciālistiem. Projekts sākās 1994. gadā un turpinājās līdz 1999. gadam. Tanī posmā iepazinos ar trīs veselības ministriem. Latvija arī atbalstīja galvenās personas no Latvijas braukt uz Kanādu un iepazīties ar Kanādas modeli. Daudz kas tika izstrādāts, bet daudz arī palika ministrijas atvilktnēs.

Tanī laikā arī izsaucām vairākus spējīgus jaunos Latvijas mediķus un devām viņiem iespēju apmācīties Ziemeļamerikas slimnīcās. Tas notika ortopēdiskā ķirurģijā, sirds un asinsvadu ķirurģijā, plastiskā ķirurģijā, dzemdniecībā un ginekoloģijā, psihiatrijā un citās nozarēs. Šis bija ļoti intensīvs posms latviešu izcelsmes ārstu un zobārstu savstarpējā sadarbībā.

Personīgi es ieliku arī daudz darba, lai izstrādātu Psiholoģisko Terminu Vārdnīcu, kas palīdzētu Latvijas kolēģiem mācīties no angļu mācību grāmatām. Tas laikam bija iemesls, kāpēc man 1995. gadā piešķīra Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda doktora grādu. Pāris gadus vēlāk 2002. gadā Latvijas “devīgā roka” man piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni. Droši vien, lai pieturētu manu motivāciju Latvijas veselības aprūpes laukam atzelt.

Mana piederība pie LĀZAs organizācijas:
- Iestājos kā biedrs Anglijas LĀZAs kopā 1967. gadā.
- Aktīvs biedrs LĀZAs organizācijā 49 gadus.
- LĀZAs Globālās Valdes loceklis kopš 1978. gada.
- LĀZAs Globālās Valdes priekšsēdis no 1993. līdz 1997. gadam
- Priekšsēdis 1997. gada LĀZAS 50 gadu dibināšanas jubilejas rīkošanai Rīgā.
- Turpinu aktīvu darbību LĀZAs atjaunotā enerģiskā valdē.

Kaspars Tūters
25. septembris, 2016

Foto:


LĀZAs 50.gadu jubileja 1997.gada jūnijā, Rīgā


LĀZAs 50.gadu jubileja 1997.gada jūnijā, Rīgā


LĀZAs 50.gadu jubileja 1997.gada jūnijā, Rīgā


LĀZAs 50.gadu jubileja 1997.gada jūnijā, Rīgā


6.  Ārstu kongress 2009. gadā, Rīgā


6.  Ārstu kongress 2009. gadā, Rīgā

Drukāt

Starmeša gaismā Alise Elza Grāmatniece

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

27.04.16. Starmeša gaismā viesojas Alise Elza Grāmatniece. Paldies par stāstu un pārdomām, un jaukajām bildēm. Prieks iepazīties!

"Mani sauc Alise Elza Grāmatniece. Strādāju Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, esmu 3.gada rezidente Internajā medicīnā un interesējos arī par infekciju slimību specialitāti. 2013. gadā absolvēju Latvijas Universitāti un iestājos Internās medicīnas rezidentūrā. Rezidentūras laikā esmu papildinājusi zināšanas pie dr.Gruntmaņa UT Southwestern klīnikā, 6 mēnešus Zviedrijā KI Danderyd slimnīcā Stokholmā, Upsalas slimnīcā un Santa Maria slimnīcā Lisabonā. Piedalos arī ESCMID (European Society of Clinical Microbiology and Infectious Diseases) rīkotajās aktivitātēs un kongresos. Jau pavisam drīz, jūnijā, došos prezentēt pētījumu uz Bostonu, ASM Microbe kongresu.

1. Vai jums bija kādas grūtības, vai varbūt priekšrocības esot latvietim studijās vai darbā?
Esmu dzimusi Latvijā, Rīgā. Ilgākā pieredze ārvalstīs bija Stokholmā, Danderyd slimnīcā. Zinu zviedru valodu, tāpēc jau no pirmās dienas piedalījos klīnikas darbā. Sākumā bija sevi jāpierāda, īpaši vecākie kolēģi bija uzmanīgi, pārbaudīja manu izvēlēto taktiku, bet, domāju, tas ir pašsaprotami, un ar laiku iemantoju viņu uzticību. Konkurence Danderyd slimnīcā uz rezidentūras vietām ir liela, bet tas, ka esmu latviete, nemainīja kolēģu attieksmi. 

2. Kādu padomu varat dot studentiem un rezidentiem, kas plāno studēt vai braukt stažēties ārzemēs?
Studentiem un rezidentiem noteikti rekomendēju doties pieredzes apmaiņā uz citām valstīm, pat teiktu, ka tā ir nepieciešamība, lai maksimāli kvalitatīvi apgūtu izvēlēto nozari. Tādējādi var paplašināt savu redzesloku, salīdzināt veselības aprūpes modeļus, iemācīties jaunas metodes un ieviest tās praksē, atgriežoties Latvijā. Arī iespējas ir ļoti plašas: 

- Dr. Uģa Gruntmaņa ikgadējais konkurss braucienam uz UT Southwestern klīniku, 
- EFIM piedāvātā Exchange Program internistiem (tiek nodrošināta angļu valodā), kuru Latvijā aktīvi pārstāv dr. Ieva Ruža, iesaku pievienoties Young Internists fb grupai, kurā tiek publicēta aktuālā informācija (https://www.facebook.com/profile.php…) Šī organizācija rīko arī lielisku Jauno internistu vasaras skolu un Ziemas skolu, kura šogad, pateicoties dr. Ievai Ružai, notika Rīgā (https://www.facebook.com/groups/1511828519114923/permalink/1542727366025038/), 
- ESCMID piedāvātās observership programmas un darbnīcas (ja interesē infekciju slimības),
- Rezidenti Latvijā var izmantot ERASMUS, ja paši sarunā prakses vadītāju šajā periodā.
Labprāt atbildēšu uz jautājumiem par apmaiņas iespējām, ja kādam rezidentam rodas interese.

3. Kādas ir galvenās atšķirības veselības aprūpē jūsu valstī, salīdzinot ar Latviju? 
Salīdzinot Latviju ar Zviedriju: 
- Zviedrijā studenti tiek aktīvi iesaistīti pacientu aprūpē un veic ierakstus elektroniskajā sistēmā, nozīmē izmeklējumus, pēc tam analizējot paveikto kopā ar rezidentu un virsārstu (līdzīgi, kā bija USA). Uzskatu, ka tas ir lieliski un absolvējis students ir pilnībā gatavs darbam klīnikā. Latvijā studenti lielā vairumā gadījumu nav gatavi praktiskam darbam, studentu skaits ir milzīgs un apmācošajās slimnīcās nepietiek pacientu, lai nodrošinātu studentus ar pietiekošu praktisko pieredzi (saskāros ar šo problēmu, mācot 3.kursa studentiem propedeitiku). 

- Ārstniecības lēmumi tiek pieņemti balstoties uz vadlīnijām, regulāri tiek apskatīti jaunākie pētījumi nozarē un vadlīnijas mainītas.
- Rezidentiem vairākas reizes nedēļā ir semināri, lekcijas un viņi ir iesaistīti kvalitātes uzlabošanas darba grupās.

4. Ko vajadzētu darīt Latvijas valdībai, lai izbraukušie profesionāļi atgrieztos? 
Šis jautājums ir komplicēts. Kā galvenos punktus atzīmētu caurspīdīgu finansējuma sadalījumu un godīgumu nozarē. Programmu, kas sekmētu izbraukušo profesionāļu iekļaušanos darba vidē Latvijā, motivējošu atalgojumu un sociālās garantijas, drošības sajūtu, ka ārsts var nodrošināt savu ģimeni, ka būs pienācīga pensija. Pašlaik sistēma tiek veidota necaurspīdīga, un ir sajūta, ka izbraukušie speciālisti valstij ir neērti, jo var iestāties par caurspīdīgumu finansējuma sadalījumā, ēnu ekonomikas apkarošanu un ir ļoti konkurētspējīgi, apdraudot esošos līderus.

5. Kādi būtu jūsu ieteikumi vai velējumi LĀZAs turpmākai darbībai?
Turpināt apzināt, apvienot un iedvesmot kolēģus visā pasaulē, aktīvi iesaistoties Latvijas veselības aprūpes procesos! Lai veicas! 

Foto:
1.attēls. Vakara skrējiens Portugālē.

2. attēls. Gatavošanās Līgo vakaram vectētiņa mājās Salas novadā. 

3. attēls. Gaidot uzstāšanos infektoloģijas rezidentu sanāksmē Danderyd slimnīcā, Stokholmā

Drukāt

Starmeša gaismā Dr. Edgars Grīns

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

2016. gada 4. aprīlī Starmeša gaismā viesojas Dr. Edgars Grīns.

Mani sauc Edgars Grīns. Esmu dzimis 1966. gadā Rīgā. Kopš 1994. gada dzīvoju un strādāju par ārstu Zviedrijā. Šobrīd strādāju Lundas Universitātes Kardiotorakālajā klīnikā, esmu reanimācijas nodaļas vadītājs. 

1. Kur un kad pabeidzāt savas studijas?
1984. gadā pabeidzu Rīgas Juglas vidusskolu un iestājos Rīgas Medicīnas institūtā. Iesākt studijas augstskolā puišiem padomju laikā bija būtiski, jo studentus padomju armijas dienestā neiesauca. Diemžēl likumi mainījās tieši 1984. gadā un mani uz diviem gadiem iesauca padomju armijā. Atpakaļ atgriezos 1986. gadā un studijas beidzu 1992. gadā. Studiju laikā piepelnījos, strādājot par medmāsu reanimācijā un arī ātrajā palīdzībā.

Pēc divu gadu rezidentūras Traumatoloģijas institūta anestēzijas un reanimācijas nodaļā jutu, ka man medicīna Latvijā ir par “šauru”. Tieši reanimatoloģija ir nozare, kur tehniskai aparatūrai ir liela nozīme. Moderni respiratori, dialīzes mašīnas, mehāniski sirds pumpji utt. Latvijā nebija pieejami. Arī zināšanu līmenis manā izpratnē bija zems. Grasījos braukt uz Ameriku, kārtot eksāmenus un meklēt rezidentūru. 

2. Ja esat dzimis ārpus Latvijas, vai jums bija kādas grūtības vai varbūt priekšrocības studijās vai darbā, esot latvietim?
Tā kā pratu Zviedru valodu, izmantoju iespēju pirms Amerikas uz 6 mēnešiem aizbraukt uz Lundas Universitātes anestezioloģijas nodaļu Zviedrijā, biju dabūjis stipendiju no Zviedru institūta. Mani Lundā uzņēma ļoti labi, pēc trim mēnešiem man piedāvāja rezidentūru Zviedrijā. Jāsaka, ka deviņdesmitajos gados dabūt rezidentūru universitātes klīnikā nebija viegli arī pašiem zviedriem, jutos pagodināts. Biju arī paspējis satikt sievieti, ar kuru esam kopā kopš 1994. gada. Esam precējušies, un mums ir trīs burvīgi bērni – Vilma, Valdemārs un Valters. 

Tas arī izšķīra manu likteni, kopš 1994. gada dzīvoju Zviedrijā un strādāju Lundas universitātes klīnikas kardioreanimācijas nodaļā. Esmu vecākais ārsts un nodaļas vadītājs. 
Lundas kardiotorakālā klīnika ir pēc skandināvu mērogiem liela klīnika. Gadā veicam aptuveni 1400 sirds operācijas, kā arī apmēram 40 sirds un plaušu transplantācijas. 
2006. gadā pārcēlāmies visa ģimene uz vienu gadu uz Oslo, Norvēģijā, jo mana sieva strādā Norvēģu kompānijā. Es to gadu strādāju par reanimatologu traumu nodaļā, Ullevål universitātes klīnikā. Medicīna Zviedrijā un Norvēģijā ir tikpat līdzīga kā valodas, līdz ar to mums Skandināvijā ir viegli meklēt darbu Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā. 

3. Kādu padomu varat dot studentiem un rezidentiem, kas plāno studēt vai braukt stažēties ārzemēs?
Iesaku visiem rezidentiem vismaz uz gadu vai diviem braukt uz ārzemēm. Latvija ir par mazu, lai varētu iegūt plašu pieredzi. Piemēram, Islandē noteiktas specialitātes nemaz nevar iegūt, tad ir jābrauc uz ārzemēm. Tāpēc arī Skandināvijā un arī Amerikā ir daudz islandiešu rezidentu. Latvija ir tādā pašā situācijā kā Islande. 

Turpināt pilnveidoties ir vēl būtiskāk pēc specialitātes iegūšanas, īpaši, ja strādā mazā lauku slimnīcā. Tāda pati problēma pastāv arī Skandināvijā. Gan Zviedrijā, gan Norvēģijā ir samērā daudz mazu reģionālu slimnīcu. Ja darba vietu laiku pa laikam nepamaina, tad ir liela iespēja, ka ārsts pārtrauc attīstīties. 

4. Kādas ir galvenās atšķirības veselības aprūpē jūsu valstī, salīdzinot ar Latviju?
Manas zināšanas par Latvijas medicīnas aprūpes sistēmu ir vājas, jo Latvijā neesmu strādājis kopš 1994. gada. Skandināvijas valstīs visiem ir valsts apdrošināšana, un visi saņem medicīnas aprūpi, neatkarīgi, cik tas maksā. Piemēram, 70 gadus vecs smēķētājs ar COPD saņems plaušu transplantāciju, ja tas būs nepieciešams. Un tas būs par velti, neatkarīgi, vai viņš visu mūžu ir bijis bezdarbnieks vai nodokļu maksātājs. 

Problēma pēdējos 10 gados ir tāda, ka medicīna paliek arvien dārgāka, un pat augsto Skandināvu nodokļu vairāk nepietiek, lai nodrošinātu kvalitatīvu medicīnas aprūpi. Valdība to negrib vēl atzīt, bet kaut kādas pārmaiņas būs nepieciešamas arī Zviedru medicīnas aprūpē. 

5. Ko vajadzētu darīt Latvijas valdībai, lai izbraukušie profesionāļi atgrieztos?
Man, kas gadu desmitiem strādājis ārzemēs, ir grūti iedomāties karjeru Latvijā. It kā gribētos, bet kur? Par kādu algu? Kāda man būs pensija? Vai kādam es tur arī esmu vajadzīgs? Protams, mana mamma labprāt gribētu redzēt dēlu atpakaļ Latvijā. 

6. Kādi būtu jūsu ieteikumi vai vēlējumi LĀZAs turpmākai darbībai? 
LĀZA veic svarīgu darbu, apvienojot latviešu izcelsmes ārstus ar pieredzi un zināšanām no dažādām specialitātēm un medicīnas aprūpes sistēmām. Mēs varētu mēģināt palīdzēt ar lekcijām un konferencēm Latvijā, kā arī ar rezidentu apmācības programmām ārzemēs.

Edgars Grīns


Dr. Edgars Grīns ar ģimeni

 


Dr. Edgars Grīns darba vietā