Apvienības mērķi, sasniegumi, zaudējumi un cerības laikmeta maiņās

Latvijas ārstu un zobārstu trimdas organizācijas (LĀZA) vēsture nav šķirama no kopējās 20. gs. latviešu vēstures. Divi 20.  gs. pasaules kari Latvijas un latviešu dzīvē ienesa daudz jauna, var pat sacīt, kardināli mainīja līdz tam pastāvošo ierasto dzīves kārtību. Pirmais pasaules karš, tam sekojošās Brīvības cīņas un izcīnītā Latvijas valsts atsauca dzimtenē daudzus jo daudzus pazīstamus un ievērojamus Krievijas impērijā un šur tur ārzemēs izklīdušos un praktizējošos ārstus, kuri kopsolī ar visu akadēmisko Latvijas inteliģenci izveidoja Latvijas augstskolu – Latvijas Universitāti (LU) un tās sastāvā Medicīnas fakultāti, kas līdz 1940. gada vasarai bija visas jaunās ārstu paaudzes izglītības kalve. Pēc 20 gadiem nākamais Otrais pasaules karš ar sekojošām divām okupācijām noveda pie lielākās daļas latviešu inteliģences, tostarp ārstu, došanās bēgļu gaitās. Tā laika situāciju vislabāk raksturojis Kaspars Tūters: „Viņi visi pēkšņi bija izsviesti no laivas, un šajos apjukuma apstākļos vajadzēja palīdzēt viens otram iekāpt glābšanas laivā, lai tiktu līdz otram krastam, vienalga, kur tas būtu.” Lai palīdzētu viens otram, tad arī 1947. gada decembrī Vācijā amerikāņu zonā Eslingenē pēc ārsta Kārļa Apiņa iniciatīvas tika izveidota Latviešu ārstu un zobārstu apvienība tās sākotnējā nosaukumā Latvijas ārstu apvienība trimdā (LATA). Vācijā sāka iznākt arī apvienības Apkārtraksta pirmie numuri. Jaunās apvienības primārais mērķis bija neizkust lielajā bēgļu jūrā, palīdzēt ārstiem un zobārstiem ar dokumentiem, lai iegūtu prakses tiesības. Sākot ar 1948. gadu, ārsti, tāpat kā visi pārējie latviešu bēgļi, meklējot dzīves un prakses iespējas, sāka izklīst pa pasauli. Apmešanās jaunās dzīvesvietās tāpat prasīja izglītības dokumentu atjaunošanu, bet jo īpaši svarīgi bija nepazaudēt sakarus citam ar citu... „To 15 gadus atpakaļ neviens nevarēja ne sapņot, ka šinī pasaules Bābelē būs plaša latviešu ārstu sanāksme,” tā kādā vēstulē Paulam Stradiņam rakstīja prof. Jēkabs Prīmanis. Amerikā vien 50. gados bija sapulcējušies ap 400 latviešu ārstu. 1958. gadā LĀZA apvienībā skaitījās 605 biedri, 500 no tiem ārsti un 105 zobārsti. Vairāk nekā divas trešdaļas no organizācijas biedriem (376) bija apmetušies uz dzīvi ASV, otra lielākā kopa dzīvoja Zviedrijā, sekoja Austrālija, Kanāda, Anglija, Vācija u.c. valstis. Skaitliski lielāko grupu veidoja ārsti vecumā no 35 līdz 64 gadiem, prāvā skaitā bija arī vecāka gadagājuma (no 55 līdz 59 gadiem) ārsti un zobārsti. LĀZA biedru vidējais vecums svārstījās ap 49,3 gadiem, kas nozīmēja vien to, ka tie visi bija jau sevi realizējuši profesionāļi. Dzīve svešā krastā izvirzīja savus mērķus un uzdevumus. Nepārprotami skaidri tos 1971. gadā 2. Baltijas studiju konferencē uzskaitīja Dr. med. A. Alksnis. „Mēs esam latvieši, mums jādod mātei, kas mātei pienākas. Bet Amerika ir mūsu sieva, ar kuru mēs ejam caur dzīvi. Jo mēs vairāk to mīlam, jo mūsu dzīves spars ir lielāks. Tā ir realitāte.” Tāpēc arī no Latvijas emigrējušie ārsti aktīvi iekļāvās jaunajā emigrācijas ikdienā, profesionāli izglītojoties un darbojoties jaunajā vidē, vienlaikus saglabājot savas kultūras tradīcijas un pēctecību. Kāda bija šī pirmā trimdas ārstu un zobārstu paaudze, ar kādām problēmām viņiem vajadzēja rēķināties jaunajās mītnes vietās, par to kādā Apkārtraksta numurā ar visai zīmīgu nosaukumu Emigrantu psihiskās problēmas rakstīja psihiatre Aina Siksna: „Kas attiecas uz latviešu bēgļiem Rietumu pasaulē, esmu pārliecināta, ka viņi reprezentē augstākā mērā pozitīvu izlasi: viņi ir uzņēmīgi, izglītoti, sociāli relatīvi priviliģēti ļaudis.” Pirmā trimdas ārstu paaudze, dzimusi un izglītojusies brīvajā Latvijā, veidoja latvisko vidi trimdā, rūpējās par jaunatnes latvisko orientāciju un profesionālo izglītību. Viens no līdzekļiem bija izcilu latviešu ārstu palīdzības fondu dibināšana studējošajiem. Taču pēckara laiks uzspieda savu zīmogu, pirmā trimdinieku paaudze gan objektīvu, gan subjektīvu apstākļu dēļ bija pašizolēta (slēgta) latviešu paaudze. Lai gan laikā no 1956. līdz 1958. gadam apvienībā tika uzņemti 94 jauni biedri (63 ārsti un 31 zobārsts), no tās izstājušies bija tikai četri un miruši septiņi kolēģi, taču ar katru gadu augošie zaudējumi ārstu un zobārstu vidū raisīja pārdomas par apvienības tālāko likteni. 1958. gada 1. decembrī apvienība saskaitīja 542 biedrus. Šādā pārdomu brīdī 1959. gadā LĀZA valdes priekšsēdis (1947–1967) Kārlis Apinis vērsās pie organizācijas biedriem ar vēstījumu, citējot slaveno Šekspīra uzsaukumu „Būt vai nebūt”: „Mēs šeit palikušie stāvam liktenīgā jautājuma priekšā: cik ilgi vēl – tad mēs pievienosimies aizgājušo pulkam, bet kas notiks ar mūsu radīto LĀZA? Vai tā izbeigs savas gaitas līdz ar mums, vai viņā ieguldītā sēkla būs īstas dzīvības pilna un pastāvēs ilgstošāk nekā atsevišķa cilvēka dzīves posms?” K. Apinis saviem līdzbiedriem lika pārdomāt LĀZA apvienības pastāvēšanas jēgu pagātnē un nākotnē. Nākotnes spēku varēja celt tikai trimdas jaunatne, un ārsti, līdzīgi citām latviešu profesionālajām un kultūras organizācijām, atvēra durvis jaunajai, nu jau otrajai trimdas paaudzei, dzimušai Vācijā vai jaunajās mītnes zemēs, palīdzot gan ar ziedojumiem jaunatnes izglītošanā un audzināšanā, gan ar iespējām publicēties LĀZA Apkārtrakstā. Tas deva rezultātus, latviešu izcelsmes jaunie ārsti, ieguvuši lielisku izglītību, sāka ieņemt līdzvērtīgu stāvokli mītņu zemju profesionāļiem. Vērtējot padarīto 10 iepriekšējos gados, K. Apinis atzina: „Tā (apvienība) radās kā bēgļu organizācija, gadu tecējumā izkristalizējās atziņa, ka mums pirmajā vietā jābūt „latviešu” un tikai otrajā vietā profesionālai. Līdz ar to no slēgtas bēgļu organizācijas, kas agri vai vēlu lemta iznīcībai, mēs esam kļuvuši par atklātu „latviešu” organizāciju un atvēruši savas organizācijas durvis jaunajai latviešu paaudzei, t.i., tiem latviešu jaunekļiem un jaunavām, kas profesionālo izglītību medicīnā vai zobārstniecībā iegūs tagad brīvā pasaulē.” Līdzīgu viedokli pauda J.  Āboliņš, vērtējot Zviedrijas kopas darbību, kurā veco un jauno problēma nebija akūta, šeit jau dominēja jaunie, t.i., kas pašreiz studē vai tikko beiguši augstskolu Zviedrijā. Apvienība turpināja dzīvot un pat uzrādīja lielāku aktivitāti nekā pirmajos 10 gados, jo „mūs saista latviskā pazīšanās un satikšanās nepieciešamība”. Iespējams, tas bija pārāk optimistisks viedoklis, jo tieši šī otrā trimdas paaudze, trāpīgi trimdiniekiem pašiem nosauktā par garīgiem „divdabjiem”, izmantoja pēc Staļina nāves pavērušos iespēju apmeklēt dzimteni un ienest trimdas dzīvē citu, laikmetīgāku latviskuma jēdzienu, kam bija maz kopīga ar sākotnējo no dzimtenes atvesto latvietību. Taču bija arī otra tendence, kas padziļināja jau tāpat visai nopietno 60. gadu beigu un 70. gadu sākuma krīzi LĀZA biedru rindās. Daļa jauno ārstu, baudījuši augstvērtīgu profesionālo izglītību, vairs nesaredzēja sevi latvietībā, un viņiem piebiedrojās lielākā daļa jau turīgo ASV biedru, kas stipri nosliecās amerikāniskā. Vismaz šādi šo krīzi savulaik ieskicēja paši LĀZA darbinieki: „70.  gados izskatījās, ka šī organizācija ir palikusi lielāko tiesu tikai par „atmiņu apvienību”, kurā Latviju atstājušie ārsti uzturēja kontaktu viens ar otru, bet jaunie mediķi nesaredzēja sev nekādu nākotni.” (K. Tūters, 1997) Kļuva skaidrs  – lai LĀZA varētu sekmīgi darboties, tā jāpārveido. Apvienības jaunais priekšsēdis (1969–1976) Arveds Valdemārs Alksnis tad arī ķērās pie „snaudošās” organizācijas pārorganizēšanas. Atklājot III LĀZA kongresu Losandželosā 1970. gadā, viņš uzsvēra: „Mums, emigrantu paaudzei, nav par ko kaunēties. Lai arī vairāk nekā 10 gadus bijām izolēti un nevarējām sekot medicīnas progresam, īsā laikā panācām nokavēto un ne ar ko neatšķiramies no mūsu kollēgām. Ja mēs, vidējā un vecākā paaudze, esam lepni, ka esam varējuši noturēties vienā līmenī ar pasaules mediķiem, tad mūsu jaunā paaudze ar to nav apmierinājusies, un daudzi tās pārstāvji ir ārstnieciskās pētniecības pirmajās rindās, pateicoties apdāvinātībai un strādīgumam.” Tomēr vēl 80. gadu sākumā bija jūtamas krīzes sekas, krasi samazinājās biedru skaits (296 salīdzinājumā ar 557 biedriem 1976. gadā), tomēr drīz pēc tam, kā atzina K. Tūters, „sākās jauns posms. Daži no mūsu biedriem uzsāka sakarus ar Latvijas kolēģiem, kaut gan uz to skatījās ar aizdomām tāpat kā no Latvijas puses, tā no rietumu puses, saskatot tur kaut kādu politisko motivāciju. Šī paranoja beidzās, kad sabruka Padomju Savienība”. Taču vēl pirms šī vēsturiskā notikuma, jau 80. gadu otrajā pusē, mainoties politiskajai situācijai Padomju Savienībā, Latviešu ārstu un zobārstu apvienība ieguva jaunu elpu (enerģiju), un pēdējās desmitgades darbībā (1988–1998) visraksturīgākā bija likumsakarīga tuvināšanās Latvijai, jo palīdzības sniegšana dzimtenei starp citiem virzieniem ir kļuvusi par noteicošo un dominējošo tendenci. „Mēs esam jaunā vēsturiskā posmā, un mums ir jāturpina pielāgot apvienības darbību un mērķus pašreizējiem apstākļiem,” rakstīja K. Tūters. LĀZA apvienība izvirzīja sev jaunu mērķi – būt tiltam starp latviešu ārstiem Rietumos (ārzemēs) un Austrumos (dzimtenē). Kā pirmie vēstneši šai sadarbībai bija 1987. decembrī Rīgā notiekošais 5. PSRS Traumatoloģijas un ortopēdijas kongress, uz kuru prof. Viktors Kalnbērzs uzaicināja Latvijā dzimušos amerikāņu kolēģus Bertramu Zariņu no Hārvarda universitātes Bostonā un Kristapu Keggi. Taču augstākais sasniegums bija 1989. gada jūnijā notikušais Pirmais vispasaules latviešu ārstu kongress. Atjaunojoties Latvijas valstij, vēl jo skaidrāk bija redzams, ka nākamie 50 gadi, atkal citēsim K. Tūteru, „ved mūs atpakaļ uz dzimteni – nostabilizēt efektīvu sadarbību starp ārzemju kolēģiem un iestādēm un Latvijas veselības aprūpētājiem”. Kaspars Tūters pārņēma no Bertrama Zariņa LĀZA vadības stafeti 1993. gadā un turēja to līdz 1997.  gadam. 1998. gada jūnijā LĀZA ierīkoja savu informācijas biroju Rīgā, un martā nu jau Rīgā gaitu Pirmais vispasaules latviešu ārstu kongress Rīgā 1989. gadā. Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. No kreisās: Kristaps Zariņš (ASV), Bertrams Zariņš (ASV), Kristaps Keggi (ASV) un Viktors Kalnbērzs (Latvija) uzsāka LĀZA Apkārtraksts. Jaunais nesen pārvēlētais LĀZA priekšsēdis (1998–2015) ginekoloģijas un dzemdniecības speciālists Mineapolē Dr. med. Jānis Dimants, sākot savu darbību, par turpmāko prioritāti atzina gādību par Latvijas jauno paaudzi un demogrāfi jas problēmas. 17 viņa vadības gados izveidojās cieša sadarbība ar Latvijas kolēģiem, realizējot visdažādākos sadarbības veidus, sākotnēji palīdzot ar dāvinājumiem veselības iestādēm, veidojot elektronisko bibliotēku Stradiņa slimnīcā, organizējot  starptautiskos simpozijus un kongresus, līdz izkristalizējās turpat labākais no veidiem – izcilu ārstu stipendiju pasniegšana Latvijas medicīnas studentiem un rezidentiem. Tiesa gan, daudzi no stipendiātiem Latvijā neatgriezās un kuplināja LĀZA rindas jau ārzemēs. Savukārt LĀZA apvienībā iestājās virkne Latvijas ārstu. J. Dimanta realizētā LĀZA politika aptvēra palīdzību gandrīz visos veselības aprūpes veidos Latvijā, organizējot apaļā galda diskusijas ar Latvijas kolēģiem, kā arī vairākus latviešu ārstu pasaules kongresus.

„Šī ir jau trešā paaudze kopš 1947. gada, kas uztur latvisku vidi, profesionālas saites ar Latviju – kolēģi piedalās konferencēs, semināros, sanāksmēs...” uzsver Jānis Dimants. 2015. gadā ievēlētā jaunā valde ar Uģi Gruntmani priekšgalā apliecina jaunas tendences gan apvienības biedru sastāvā, gan jauna posma sākumu šīs organizācijas dzīvē. Roku rokā ar ārpus Latvijas dzimušiem biedriem apvienībā darbojas arī Latvijā dzimušie un izglītojušies ārsti. Pirmajai trimdas ārstu paaudzei atkārtosim A. Alkšņa vārdus „Amerika bija sieva”, toties, citējot Ērika Niedrīša sacīto 2016. gadā, LĀZA stipendijas pasniedzot: „Esmu dzimis Amerikā. Amerika ir mana Dzimtene, Latvija – tēvamājas – Tēvzeme.” Tāpēc arī likumsakarīgi, ka jaunā LĀZA valde par savu galveno mērķi uzskata veicināt sadarbību ar Tēvzemes ārstiem un starp Latvijas izcelsmes kolēģiem visā pasaulē. Lai to paveiktu, LĀZA jāveido kā platforma diskusijām, ko varētu veikt modernizētā LĀZA mājaslapā. Zīmīgi, ka 70. gadadienas priekšvakarā valdes loceklis Juris Lazovskis izvirzīja devīzi: „Visiem spēkiem veicināt veselības aprūpē un zinātnē iesaistīto studentu, rezidentu, ārstu un zobārstu izglītību un sadarbību!” Lai piepildās!

Literatūra:

1. Alksnis A. LĀZA III kongress Losandželosā. LĀZA Apkārtraksts, 1970. Nr. 97.
2. Siksna A. Emigrantu psihiskās problēmas. LĀZA Apkārtraksts, 1971. Nr. 100.
3. Tūters K. Latviešu ārstu un zobārstu apvienības 50 gadu pastāvēšanas vēsture. LĀZA Apkārtraksts, 1997. Nr. 143, 6–7.lpp.
4. Muižnieks A. Quo vadis, LĀZA? LĀZA Apkārtraksts, 2001. Nr. 150
5. Pozemkovska M. Paliekošais un aizejošais. LĀZA–65. LĀZA Apkārtraksts, 2012. Nr. 161;
6. Dimants J. Mēs esam uz pareizā ceļa. LĀZA Apkārtraksts, 2013. gads.
7. Lazovskis J. LĀZA valdes darba virziens – biedru apzināšana. LĀZA Apkārtraksts, 2015. Nr. 164.

Rita Grāvere, antropoloģe, P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste 

Publicēts LĀZA Apkārtraksts nr 165