Drukāt

Starmeša gaismā Alise Elza Grāmatniece

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

27.04.16. Starmeša gaismā viesojas Alise Elza Grāmatniece. Paldies par stāstu un pārdomām, un jaukajām bildēm. Prieks iepazīties!

"Mani sauc Alise Elza Grāmatniece. Strādāju Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, esmu 3.gada rezidente Internajā medicīnā un interesējos arī par infekciju slimību specialitāti. 2013. gadā absolvēju Latvijas Universitāti un iestājos Internās medicīnas rezidentūrā. Rezidentūras laikā esmu papildinājusi zināšanas pie dr.Gruntmaņa UT Southwestern klīnikā, 6 mēnešus Zviedrijā KI Danderyd slimnīcā Stokholmā, Upsalas slimnīcā un Santa Maria slimnīcā Lisabonā. Piedalos arī ESCMID (European Society of Clinical Microbiology and Infectious Diseases) rīkotajās aktivitātēs un kongresos. Jau pavisam drīz, jūnijā, došos prezentēt pētījumu uz Bostonu, ASM Microbe kongresu.

1. Vai jums bija kādas grūtības, vai varbūt priekšrocības esot latvietim studijās vai darbā?
Esmu dzimusi Latvijā, Rīgā. Ilgākā pieredze ārvalstīs bija Stokholmā, Danderyd slimnīcā. Zinu zviedru valodu, tāpēc jau no pirmās dienas piedalījos klīnikas darbā. Sākumā bija sevi jāpierāda, īpaši vecākie kolēģi bija uzmanīgi, pārbaudīja manu izvēlēto taktiku, bet, domāju, tas ir pašsaprotami, un ar laiku iemantoju viņu uzticību. Konkurence Danderyd slimnīcā uz rezidentūras vietām ir liela, bet tas, ka esmu latviete, nemainīja kolēģu attieksmi. 

2. Kādu padomu varat dot studentiem un rezidentiem, kas plāno studēt vai braukt stažēties ārzemēs?
Studentiem un rezidentiem noteikti rekomendēju doties pieredzes apmaiņā uz citām valstīm, pat teiktu, ka tā ir nepieciešamība, lai maksimāli kvalitatīvi apgūtu izvēlēto nozari. Tādējādi var paplašināt savu redzesloku, salīdzināt veselības aprūpes modeļus, iemācīties jaunas metodes un ieviest tās praksē, atgriežoties Latvijā. Arī iespējas ir ļoti plašas: 

- Dr. Uģa Gruntmaņa ikgadējais konkurss braucienam uz UT Southwestern klīniku, 
- EFIM piedāvātā Exchange Program internistiem (tiek nodrošināta angļu valodā), kuru Latvijā aktīvi pārstāv dr. Ieva Ruža, iesaku pievienoties Young Internists fb grupai, kurā tiek publicēta aktuālā informācija (https://www.facebook.com/profile.php…) Šī organizācija rīko arī lielisku Jauno internistu vasaras skolu un Ziemas skolu, kura šogad, pateicoties dr. Ievai Ružai, notika Rīgā (https://www.facebook.com/groups/1511828519114923/permalink/1542727366025038/), 
- ESCMID piedāvātās observership programmas un darbnīcas (ja interesē infekciju slimības),
- Rezidenti Latvijā var izmantot ERASMUS, ja paši sarunā prakses vadītāju šajā periodā.
Labprāt atbildēšu uz jautājumiem par apmaiņas iespējām, ja kādam rezidentam rodas interese.

3. Kādas ir galvenās atšķirības veselības aprūpē jūsu valstī, salīdzinot ar Latviju? 
Salīdzinot Latviju ar Zviedriju: 
- Zviedrijā studenti tiek aktīvi iesaistīti pacientu aprūpē un veic ierakstus elektroniskajā sistēmā, nozīmē izmeklējumus, pēc tam analizējot paveikto kopā ar rezidentu un virsārstu (līdzīgi, kā bija USA). Uzskatu, ka tas ir lieliski un absolvējis students ir pilnībā gatavs darbam klīnikā. Latvijā studenti lielā vairumā gadījumu nav gatavi praktiskam darbam, studentu skaits ir milzīgs un apmācošajās slimnīcās nepietiek pacientu, lai nodrošinātu studentus ar pietiekošu praktisko pieredzi (saskāros ar šo problēmu, mācot 3.kursa studentiem propedeitiku). 

- Ārstniecības lēmumi tiek pieņemti balstoties uz vadlīnijām, regulāri tiek apskatīti jaunākie pētījumi nozarē un vadlīnijas mainītas.
- Rezidentiem vairākas reizes nedēļā ir semināri, lekcijas un viņi ir iesaistīti kvalitātes uzlabošanas darba grupās.

4. Ko vajadzētu darīt Latvijas valdībai, lai izbraukušie profesionāļi atgrieztos? 
Šis jautājums ir komplicēts. Kā galvenos punktus atzīmētu caurspīdīgu finansējuma sadalījumu un godīgumu nozarē. Programmu, kas sekmētu izbraukušo profesionāļu iekļaušanos darba vidē Latvijā, motivējošu atalgojumu un sociālās garantijas, drošības sajūtu, ka ārsts var nodrošināt savu ģimeni, ka būs pienācīga pensija. Pašlaik sistēma tiek veidota necaurspīdīga, un ir sajūta, ka izbraukušie speciālisti valstij ir neērti, jo var iestāties par caurspīdīgumu finansējuma sadalījumā, ēnu ekonomikas apkarošanu un ir ļoti konkurētspējīgi, apdraudot esošos līderus.

5. Kādi būtu jūsu ieteikumi vai velējumi LĀZAs turpmākai darbībai?
Turpināt apzināt, apvienot un iedvesmot kolēģus visā pasaulē, aktīvi iesaistoties Latvijas veselības aprūpes procesos! Lai veicas! 

Foto:
1.attēls. Vakara skrējiens Portugālē.

2. attēls. Gatavošanās Līgo vakaram vectētiņa mājās Salas novadā. 

3. attēls. Gaidot uzstāšanos infektoloģijas rezidentu sanāksmē Danderyd slimnīcā, Stokholmā

Drukāt

Starmeša gaismā Dr. Edgars Grīns

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

2016. gada 4. aprīlī Starmeša gaismā viesojas Dr. Edgars Grīns.

Mani sauc Edgars Grīns. Esmu dzimis 1966. gadā Rīgā. Kopš 1994. gada dzīvoju un strādāju par ārstu Zviedrijā. Šobrīd strādāju Lundas Universitātes Kardiotorakālajā klīnikā, esmu reanimācijas nodaļas vadītājs. 

1. Kur un kad pabeidzāt savas studijas?
1984. gadā pabeidzu Rīgas Juglas vidusskolu un iestājos Rīgas Medicīnas institūtā. Iesākt studijas augstskolā puišiem padomju laikā bija būtiski, jo studentus padomju armijas dienestā neiesauca. Diemžēl likumi mainījās tieši 1984. gadā un mani uz diviem gadiem iesauca padomju armijā. Atpakaļ atgriezos 1986. gadā un studijas beidzu 1992. gadā. Studiju laikā piepelnījos, strādājot par medmāsu reanimācijā un arī ātrajā palīdzībā.

Pēc divu gadu rezidentūras Traumatoloģijas institūta anestēzijas un reanimācijas nodaļā jutu, ka man medicīna Latvijā ir par “šauru”. Tieši reanimatoloģija ir nozare, kur tehniskai aparatūrai ir liela nozīme. Moderni respiratori, dialīzes mašīnas, mehāniski sirds pumpji utt. Latvijā nebija pieejami. Arī zināšanu līmenis manā izpratnē bija zems. Grasījos braukt uz Ameriku, kārtot eksāmenus un meklēt rezidentūru. 

2. Ja esat dzimis ārpus Latvijas, vai jums bija kādas grūtības vai varbūt priekšrocības studijās vai darbā, esot latvietim?
Tā kā pratu Zviedru valodu, izmantoju iespēju pirms Amerikas uz 6 mēnešiem aizbraukt uz Lundas Universitātes anestezioloģijas nodaļu Zviedrijā, biju dabūjis stipendiju no Zviedru institūta. Mani Lundā uzņēma ļoti labi, pēc trim mēnešiem man piedāvāja rezidentūru Zviedrijā. Jāsaka, ka deviņdesmitajos gados dabūt rezidentūru universitātes klīnikā nebija viegli arī pašiem zviedriem, jutos pagodināts. Biju arī paspējis satikt sievieti, ar kuru esam kopā kopš 1994. gada. Esam precējušies, un mums ir trīs burvīgi bērni – Vilma, Valdemārs un Valters. 

Tas arī izšķīra manu likteni, kopš 1994. gada dzīvoju Zviedrijā un strādāju Lundas universitātes klīnikas kardioreanimācijas nodaļā. Esmu vecākais ārsts un nodaļas vadītājs. 
Lundas kardiotorakālā klīnika ir pēc skandināvu mērogiem liela klīnika. Gadā veicam aptuveni 1400 sirds operācijas, kā arī apmēram 40 sirds un plaušu transplantācijas. 
2006. gadā pārcēlāmies visa ģimene uz vienu gadu uz Oslo, Norvēģijā, jo mana sieva strādā Norvēģu kompānijā. Es to gadu strādāju par reanimatologu traumu nodaļā, Ullevål universitātes klīnikā. Medicīna Zviedrijā un Norvēģijā ir tikpat līdzīga kā valodas, līdz ar to mums Skandināvijā ir viegli meklēt darbu Dānijā, Zviedrijā un Norvēģijā. 

3. Kādu padomu varat dot studentiem un rezidentiem, kas plāno studēt vai braukt stažēties ārzemēs?
Iesaku visiem rezidentiem vismaz uz gadu vai diviem braukt uz ārzemēm. Latvija ir par mazu, lai varētu iegūt plašu pieredzi. Piemēram, Islandē noteiktas specialitātes nemaz nevar iegūt, tad ir jābrauc uz ārzemēm. Tāpēc arī Skandināvijā un arī Amerikā ir daudz islandiešu rezidentu. Latvija ir tādā pašā situācijā kā Islande. 

Turpināt pilnveidoties ir vēl būtiskāk pēc specialitātes iegūšanas, īpaši, ja strādā mazā lauku slimnīcā. Tāda pati problēma pastāv arī Skandināvijā. Gan Zviedrijā, gan Norvēģijā ir samērā daudz mazu reģionālu slimnīcu. Ja darba vietu laiku pa laikam nepamaina, tad ir liela iespēja, ka ārsts pārtrauc attīstīties. 

4. Kādas ir galvenās atšķirības veselības aprūpē jūsu valstī, salīdzinot ar Latviju?
Manas zināšanas par Latvijas medicīnas aprūpes sistēmu ir vājas, jo Latvijā neesmu strādājis kopš 1994. gada. Skandināvijas valstīs visiem ir valsts apdrošināšana, un visi saņem medicīnas aprūpi, neatkarīgi, cik tas maksā. Piemēram, 70 gadus vecs smēķētājs ar COPD saņems plaušu transplantāciju, ja tas būs nepieciešams. Un tas būs par velti, neatkarīgi, vai viņš visu mūžu ir bijis bezdarbnieks vai nodokļu maksātājs. 

Problēma pēdējos 10 gados ir tāda, ka medicīna paliek arvien dārgāka, un pat augsto Skandināvu nodokļu vairāk nepietiek, lai nodrošinātu kvalitatīvu medicīnas aprūpi. Valdība to negrib vēl atzīt, bet kaut kādas pārmaiņas būs nepieciešamas arī Zviedru medicīnas aprūpē. 

5. Ko vajadzētu darīt Latvijas valdībai, lai izbraukušie profesionāļi atgrieztos?
Man, kas gadu desmitiem strādājis ārzemēs, ir grūti iedomāties karjeru Latvijā. It kā gribētos, bet kur? Par kādu algu? Kāda man būs pensija? Vai kādam es tur arī esmu vajadzīgs? Protams, mana mamma labprāt gribētu redzēt dēlu atpakaļ Latvijā. 

6. Kādi būtu jūsu ieteikumi vai vēlējumi LĀZAs turpmākai darbībai? 
LĀZA veic svarīgu darbu, apvienojot latviešu izcelsmes ārstus ar pieredzi un zināšanām no dažādām specialitātēm un medicīnas aprūpes sistēmām. Mēs varētu mēģināt palīdzēt ar lekcijām un konferencēm Latvijā, kā arī ar rezidentu apmācības programmām ārzemēs.

Edgars Grīns


Dr. Edgars Grīns ar ģimeni

 


Dr. Edgars Grīns darba vietā

Drukāt

Starmeša gaismā Dr. Roberts Feders

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

2016. gada 21. martā Starmeša gaismā viesojas Dr. Roberts Feders. 

1. Kur un kad pabeidzāt savas studijas?
Studijas pabeidzu 2011. gadā Rīgas Stradiņa universitātē. (2009./2010. gadā studēju Charité universitātē Berlīnē). P.S. Vēl pie info - kopš 2011. gada izeju kardioloģijas rezidentūru Berlīnē, Vācijā. Rezidentūras laikā esmu rotējis pa lielākajām Berlīnes klīnikām, ieskaitot Charité universitātes klīniku un Vācu sirds centru Berlīnē. Kardioloģijas rezidentūras ilgums ir minimums 6 gadi (vairums nepaspēj 6 gados izpildīt nosacījumus).

2. Ja esat dzimis ārpus Latvijas, vai jums bija kādas grūtības vai varbūt priekšrocības studijās vai darbā, esot latvietim?
Esmu dzimis Bauskā, Latvijā. Uzaudzis Īslīces pagastā. Studējot Vācijā un šeit strādājot, neesmu sastapies ar tiešām grūtībām, ka esmu no Latvijas. Vienīgais, ka šeit studējot un ieņemot vēl amatu, ir zināms spiediens, ja neesi no Vācijas. Paši vācieši ar lielām grūtībām šeit dabū vietu, un ja vēl kāds ārvalstnieks iespraucas, tad ir zināms spiediens.

3. Kādu padomu varat dot studentiem un rezidentiem, kas plāno studēt vai braukt stažēties ārzemēs?
Noteikti studentiem un rezidentiem iesaku pēc iespējas vairāk tiekties iegūt pieredzi ārzemēs un palielināt savu starptautisko konkurētspēju. Studējot ārvalstīs, iegūsti ne tikai papildu valodas zināšanas, bet arī attīsti sevi dažādos citos līmeņos, piemēram, iepazīsti citu kultūru un uzlabo savas socializēšanās spējas, iepazīsti citu valsts aparātu, iemācies domāt divās valodās, kas medicīnā var būt liels izaicinājums. 

4. Kādas ir galvenās atšķirības veselības aprūpē jūsu valstī, salīdzinot ar Latviju?
1. Obligātā veselības apdrošināšana. 2. Ambulatorie speciālisti vada savas prakses, kuras ir izkaisītas pa visu pilsētu un reģioniem. 3. Gandrīz visas klīnikas apmāca rezidentus

5. Ko vajadzētu darīt Latvijas valdībai, lai izbraukušie profesionāļi atgrieztos?
Par Latviju: jautājums ir ļoti plašs. Pirmkārt, jārada vidi, kur ir ticība godīgumam un taisnīgumam. Jāapkaro ēnu ekonomika, kam tieša nozīme ir arī veselības sistēmas uzlabošanā. Otrkārt, ir godīgi un cieņpilni jāattiecas pret medicīnas nozares speciālistiem, un ir jābūt vismaz gribēšanai atrisināt atalgojumu sistēmu (bieži neesmu pārliecināts, vai runāšana par to nav tikai tāda "pro forma", bez nopietnas vēlmes to tuvākajā laikā atrisināt). Treškārt, tālākā nākotnē noteikti būtu nepieciešamas speciālas reemigrācijas programmas, lai tieši ārvalstu profesionāļus reintegrētu veselības sistēmā.

6. Kādi būtu jūsu ieteikumi vai vēlējumi LĀZAs turpmākai darbībai? 
Noteikti ieteiktu saglabāt pašmotivāciju mainīt lietas Latvijā uz labo pusi! 

Ar cieņu, Roberts Feders 

1. Foto No kreisās - brāļadēla Georgs, es, mans dēls Gustavs, mana sieva Linda, brāļadēls Henrijs, brālis Gints, sievasmāsa Līga
2. Foto ar sievu Lindu
3. Foto Darba vietā Charité universitātes slimnīcā Berlīnē 


1.


2.


3.

Drukāt

Starmeša gaismā Dr. Atis Bārzdiņš

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

2016. gada 14 .martā Starmeša gaismā viesojas Dr. Atis Bārzdiņš, hematologs-onkologs Sietlā, ASV 

Laikam savā būtībā esmu ideālists un sapņotājs: izaugot Padomju Latvijā 70. un 80. gados, idealizēju to, kā mums tobrīd nebija – ļoti gribējās brīvu Latviju. Taču, kad tas piepildījās, savu vietu Latvijā nevarēju ieraudzīt. 1994. gadā, absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmiju, pieprasījumu pēc sapņaina ārsta intelektuāļa nemanīju. Tā nu nolēmu doties pasaulē laimi meklēt.

Uz Ameriku atbraucu, pateicoties Dr. Ainas Galējas-Dravnieces sagādātajām grāmatām un stipendijai, ko Dr. Juris Lazovskis viņas vārdā bija izsludinājis. Viņš palīdzēja gatavoties, nokārtot nepieciešamos eksāmenus un atrast vietu rezidentūrā ASV. Tā divu gadu mācīšanās USMLE eksāmeniem bija transformējošs process, kas prasīja lielu neatlaidību, un tā tobrīd atradās.
1997. gadā ierados ASV un uzsāku iekšķīgo slimību rezidentūru Ņujorkā. Turpat, Ņujorkā, St. Luke’s and Roosevelt Hospital 2000.–2003. gadā specializējos hematoloģiskajā onkoloģijā.
Pēc specializācijas hematoloģijā un medicīniskajā onkoloģijā 2003. gadā manu tālāko karjeras trajektoriju lielā mērā noteica tas, ka ASV biju ieradies apmaiņas studenta statusā ar J-1 vīzu. Lai izpildītu tās nosacījumus un paliktu ASV, turpmākos piecus gadus strādāju izsludinātajos ārstu trūkuma rajonos Kolorādo un Floridā. Ar to vēl aizvien naivo priekšstatu par ASV, kāds bija izveidojies pirmajos sešos gados, dzīvojot liberālajā un kulturāli bagātajā Manhetenā, dzīve un darbs nomaļās un konservatīvās lauku pilsētās bija milzīgs kultūršoks.

 

Šajos prakses uzsākšanas lauku gados nācās iepazīt tos finansiālos apsvērumus, kas nosaka ASV medicīnas apriti. Onkoloģija tolaik (ap 2003.–2005. g.) piedzīvoja milzīgas pārmaiņas ķīmijterapijas apmaksā. Līdz tam vairākums onkologu strādāja savās privātpraksēs un varēja nopelnīt pienācīgus procentus no ķīmijterapijas zāļu cenām: jo vairāk un dārgāk ārstēja, jo vairāk arī nopelnīja. Nopelnīt tiešām varēja labi, taču valdība sistēmu mainīja tā, ka šie peļņas procenti kļuva daudz mazāki. Tā nu, lai izdzīvotu, praksēm bija vai nu jāaug, jāapvienojas, vai – visbiežāk – pēc dažu gadu ilgas finansiālas agonijas jāpārdodas slimnīcām vai citām lielpraksēm. Šis bija ļoti komplicēts un bieži pat traģisks laiks. Mani pirmie darba devēji bija onkologi, kas cīnījās par sava biznesa izdzīvošanu. Laikā, kad būtu noderējis pieredzējuša kolēģa padoms komplicēta slimnieka ārstēšanā, uzsvars bija uz peļņas nodrošināšanu, turklāt risinājās nebeidzamas intrigas ar konkurentiem, kuru, pat par spīti oficiālam ārstu trūkumam, bija pietiekami. 

 

Lai gan šie pirmie darba gadi bija ārkārtīgi grūti, tie norūdīja un deva milzīgu pieredzi. Par spīti ārējiem procesiem – kad durvis aizvērās un biju palicis aci pret aci ar slimnieku un viņa problēmām, varēju izmantot visas zināšanas, ko biju ieguvis apmācības gados, un izkopt efektīvu prakses stilu. Hematoloģija piedāvāja intelektuālu izaicinājumu, liekot kļūt izveicīgam diagnostikā, jo daudzas hematoloģiskās problēmas ir labi paslēptas un komplicētas citu orgānu slimības. Savukārt onkoloģija bija izaicinājums vairāk slimnieka un arī pašam savas būtības izpratnē, rodot iemaņas, kas ir nepieciešamas, vadot cilvēkus cauri kritiskam dzīves posmam, bieži vien līdz tās beigām. Par spīti bieži atkailinātām un skarbām emocijām, izveidojās jauna izpratne par to, kā cilvēciskais trauslums savijas ar mūsu nebeidzamo varenību. Protams, tā ir arī ļoti dinamiska specialitāte. Tā nu noteikti esmu atradis gandarījumu savā darbā, par ko liktenim esmu ļoti pateicīgs.

 

Pēc lielās turbulences manas prakses pirmajā desmitgadē pēdējos gados darba vide ir krietni rāmāka

Šobrīd strādāju lielā daudzprofilu praksē Sietlā un varu teikt, ka beidzot man ir normāls darbs. Te ārstiem ir standartizēti līgumi un fokuss uz to, kur tam ir jābūt, – uz slimnieku aprūpi.
Lai gan darbs sniedz gandarījumu, līdz īstam piepildījumam vēl ir tālu. Pēdējos gados man ir kļuvis svarīgi pārdomāt savu lomu vēža aprūpes procesā, kas ir ļoti nepilnīgs. Kaut gan ir daudz jaunu sasniegumu, ciešanas, kas ir saistītas ar vēzi, nesamazinās. Mēs neesam iemācījušies rūpēties vispirms par to, kas pašiem slimniekiem ir svarīgākais, turklāt šobrīd onkoloģija ASV ir uzņēmusi kursu, kas varētu izputināt sabiedrību. Te pamatā ir trīs faktori: milzīgā attīstība jaunās vēža ārstēšanas metodēs, īpaši mērķētās zāles un procedūras un imūnterapija; nekontrolētā zāļu kompāniju patvaļība, nosakot zāļu cenas, kas neatspoguļo nedz to radīšanas izmaksas, nedz noderīgumu; vēzim vēl aizvien ir baismīga stigma – un aizvien vairāk cilvēkiem tas tiek atrasts, un aizvien vairāk cilvēku ar to turpina dzīvot.

 

2013. gadā radīju savu blogu www.oncouniverse.com, kur proponēju OncoUniverse ideju – sistēmu, kas ļautu vēža ārstēšanas procesam funkcionēt, izmantojot digitālo tehnoloģiju iespējas. Būtu jāpārvar daudzas barjeras, kas šobrīd stāv ceļā datu apmaiņai. Lai gan ne viegli, bet tas būtu iespējams, un, izveidojot anonimizētas un interaktīvas medicīniskās datubāzes, varētu radīt vēža informācijas plūsmu, kas – līdzīgi internetam – paātrinātu un vienkāršotu attīstības procesu. Doma, šķiet, ir vienkārša, taču šobrīd tai vēl netic: ne tam, ka barjeras ir pārvaramas, ne tam, cik liels potenciāls šādam vēža informācijas lielceļam varētu būt. Kopš 2014. gada ar grupu līdzdomātāju uzsākām projektu www.cancer-story.com, lai sekmētu neformālu vēža informācijas apmaiņu.

 

Jūtu, ka manā dzīvē ir pienācis brīdis atjaunot saikni ar Latvijas ārstiem. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs Uģim Gruntmanim un jaunajai LĀZA valdei par tās aktualizēšanu un aicinu kolēģus, kuri no Latvijas – līdzīgi mums – ir izbraukuši, iesaistīties tās apritē. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi noturēt šo saikni, gan lai mūsu pieredze noderētu Latvijā, gan arī lai mēs paši saglabātu šo saikni.
Vai plānoju atgriezties Latvijā? Es to tiešām neizslēdzu, lai gan apstākļi šobrīd tam nav piemēroti. Mani ļoti uztrauc Latvijas demogrāfiskā krīze un tas, cik maz par to redzu Latvijā runājam. Nemainot pastāvošo dinamiku, Latvijai var nebūt spēka un apņēmības izaugsmei un attīstībai. Varbūt šā tautas veselīguma jautājuma kustināšana varētu kļūt par vienu no LĀZA misijām.

Drukāt

Starmeša gaismā Dr. Andrejs Avots-Avotiņš

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Kā pirmais 2016.gada 7.martā "Starmeša gaismā" nostājās DR. Andrejs Avots-Avotiņš no Templas, Teksasa, ASV

1. When and where did you do your medical studies?
After completing my Bachelor of Arts degree in Biology at the University of Texas in Austin, Texas, I continued my studies at the University of Texas Medical Branch in Galveston, Texas. I received my Ph.D. in Microbiology in 1980, and my M.D. in 1984. My post graduate training was obtained at the University of Utah in Salt Lake City, Utah. I completed a three year residency in Internal Medicine in 1987, and a two year fellowship in Gastroenterology in 1989. I received an additional year of training in advanced gastroenterology procedures at Scott & White Clinic in Temple, Texas, and joined the full time faculty of the Scott and White Clinic in 1990. 

My clinical practice has diminished significantly over the last 8 years as I have taken on administrative and leadership positions within the institution. I served on the Scott & White Clinic Board of Directors from 2001 to 2013, and served as the Chairman of the Board of Directors from 2008 through 2013, having the responsibility of overseeing a group practice of 1100 physicians. In late 2013, the Scott & White Healthcare system merged with the Baylor Healthcare System to form Baylor Scott & White Health, the largest integrated delivery network in the State of Texas, and one of the largest healthcare systems in the United States. I currently serve as the Sr. Vice President of Medical Affairs in the Central Texas Division of Baylor Scott & White Health. My clinical duties are limited to one day a week, and focus on colorectal cancer screening, and colon cancer prevention. As an administrator I focus on enhancing both the physician and patient experience, engaging our physicians in a culture of service to our patients and communities, and help encourage models of high quality care focused on reducing costs by eliminating redundancy and waste. 

2. Presuming that you were born in USA - did you have any challenges being a "Latvian" or may be there were advantages - when you were studying in college and in University?
Personally, I do not feel that I faced many challenges growing up in a Latvian family in the United States. I was born in South Dakota, where my father, Karlis Vitauts Avots-Avotins, was a general practitioner and general surgeon, and my mother Alma served as his nurse and administrator. When I was three years old my father moved the family to Texas, where for 30 years he served as a general surgeon in the Veterans Administration Hospitals in both Marlin and Temple, Texas, retiring in 1987. I was fortunate to grow up in an extended family which included my father’s mother, her sister and her sister’s husband. My brother Peter and I grew up in a household where Latvian was the primary language, and English was secondary. In my earliest years of public school, I vaguely recall having some struggles with the English language, but it wasn’t long however before my brother and I became proficient in English, and it became the preferred language in our home. Although I can speak some Latvian today, I regret that I never learned to read or write Latvian. Other than my name, which was quite unusual for Texas, I do not recall any specific challenges other than having to constantly pronounce it, spell it, and explain where Latvia is located. As I got older, my name became an advantage. My patients and my colleagues were always interested to learn about my name, and always asked where it originated. Quite a few were familiar with Latvia when I would mention my family originated from the region around Riga.

3. Any advice that you may have to students and residents from Latvia as they are looking for observership and other study opportunities abroad?
There is no doubt in my mind that study abroad for students, residents, and even well established physicians, is an incredibly valuable experience. Unfortunately there are not enough of these programs to meet the overall demand. Additionally, international learners may be challenged by: travel, language, living expenses, visas and passports, licensing and health insurance coverage. None the less, if the opportunity exists, I would encourage individuals to participate in international exchange programs. Learning is a two way street. International students and physicians may learn new techniques, procedures, practice patterns and models of care, but the international student can also act as educator, and provide alternative approaches and models of care. The opportunities to improve overall care for our patients is a common goal for all of us in health care, and observerships help foster these learning efforts.

4. Are you aware of any differences between medicine practiced in Latvia and in USA (in case you have had exposure to medicine in Latvia)?
My knowledge of medicine and how it is practiced in Latvia is very limited. It has been 15 years since I last visited Latvia. I attended two World Congresses in Latvia, the first in 1997, and the second in 2001. It was a tremendous honor to be invited both times by Professor Nikolajs Skuja. I was introduced to many colleagues and had great discussions about the current state of Medicine in Latvia. In particular, I fondly recall my interactions with Ivars Tolmanis, Ph.D., and Marcis Leja, M.D., Ph.D., both of whom served as my interpretors and guides through meetings, presentations, and tours of various facilities. Our dialogue and conversations were stimulating. The care that I saw delivered to patients was excellent despite an infrastructure that lacked many of the amenities and equipment that I had taken for granted in the United States. I appreciated the many innovative ideas and thoughts expressed by my Latvian colleagues, which helped them provide the best possible care to their patients. I have remained in contact with Professor Leja and have occasionally seen him at Digestive Diseases Week in the United States. It would be a great pleasure to return to Latvia and see what changes have occurred in thepractice of medicine over these last 15 years.

5. What could be improved in medicine in Latvia so that people would like to return to Latvia?
(I cannot answer this question specifically but I do have some thoughts.)
Information technology (IT) has advanced to the point that with computers and telecommunications equipment, the exchange of information and knowledge has become relatively easy. I believe international collaborations between academic institutions utilizing IT, may be one way to engage physicians on a global scale through unique educational opportunities, second opinion services, and affiliation agreements which could enhance and improve the care that can be delivered to patients locally. The opportunity to provide the highest quality care that is safe, effective, and efficient, is very satisfying to the vast majority of physicians in the US, and is a significant factor in physician satisfaction and engagement. I believe the same would be true for physicians throughout the world, and overall satisfaction would be increased with the opportunity to participate and engage in international collaborations.

6. Any suggestions what LĀZA can do better?
I have enjoyed receiving information from LAZA. As I have already mentioned, I am unable to read or write Latvian. Previously my father and I would review information that was sent to us, but with his and my mother’s passing, I have no one to turn to for translation. I know that some information is presented in English, but a complete translation would be most helpful to me, and would allow me to better understand issues and accomplishments of my medical colleagues in Latvia. I do not know how many other Latvian physicians are in the US or other countries who do not read or write Latvian, but I suspect many of them would be very interested and willing to join LAZA and perhaps engage in international exchange programs and observerships if English translations of all materials were made available to us.

Andrejs E. Avots-Avotins