Mēs visi esam pazīstami ar vēsturiski slaveniem valstu vadoņiem, kuru personība ir bijusi psihopātiska, bet arī tanī pašā laikā ir piesaistījuši sev miljoniem atbalstītāju vai pat dievinātāju. Piemēru netrūkst - Nerons, Hitlers, Musolīni, Perons, Idi Amins, Putins, Tramps un daudzi citi. Pavisam īsos vārdos viņus varētu nosaukt par “apdāvinātiem blēžiem” vai “ļoti spējīgiem un viltīgiem politiskiem šaha/kāršu spēlētājiem".
Ja skatās uz viņiem tikai no ārpuses, tad var redzēt, ka viņi reprezentē personīgā spēka un pārākuma sajūtu un pašidealizāciju. Un tas ir tieši tas, kas ļoti daudziem caurmēra cilvēkiem pietrūkst, jo viņi cīnās ar zemu pašapziņu, pašcieņu un paštēlu. Tāpēc viņus pievelk šis “role model”. Tas ir viņu ideāls, kas arī pielūdzējiem ļauj justies kaut mazliet līdzīgiem šim elkam un rada viņos sajūtu, ka ir “drošās rokās”.
Diemžēl cilvēki nesaprot, ka šie psihopāti savā dziļākajā būtībā cīnās ar mazvērtības kompleksiem, šaubām un vājībām jau no bērnības. Veids, kā viņi to ir iemācījušies kompensēt, ir izveidojot pretstatā pretējo - ārējo spēku un pārliecību. Pēc laika viņi paši sāk ticēt savai jaunizveidotajai personībai. Psihoanalītiski šis ir uzskatāms kā viens no aizsardzības mehānismiem, lai varētu tikt galā ar visām dzīves grūtībām, ko neglābjami rada saskarsme ar citiem cilvēkiem. Psihopāti zina, kā viltīgā veidā izpatikt citiem, vienlaikus gan arī mēģinot tos iznīcināt. Psihopāti arī māk atrast vārdus, kas rezonē cilvēkos, kurus var ļoti viegli iespaidot, kuru pašapziņa ir zemā līmenī un kuriem nav pietiekamas novērtēšanas kapacitātes. Labs piemērs ir Tramps, kurš spēlējas ar saviem pielūdzējiem kā ar lellēm leļļu teātrī. Šis pūlis pat nemēģināja atšķirt, kas ir taisnība un kas ir meli.
Psihopātiem bieži ir apbrīnojamas spējas “lasīt” citu cilvēku vajadzības un vēlēšanās. Viņiem piemīt “ielas gudrība”. Paradokss, ka Trampa intelekts ir “0” un viņa zināšanu lauks ir ļoti šaurs, bet ir apbrīnojami, kā viņš var pārliecināt tik milzīgi daudz pielūdzēju, kas viņu glorificē. Tas diemžēl parāda nevis to, cik augstas kvalitātes vadonis viņš ir, bet gan to, cik miljoniem daudz “plānprātiņu” dzīvo Amerikā.
Ar Putinu ir līdzīga situācija, bet viņa gadījumā Putina galvenais “dūzis” viņa kāršu spēlē ir tas, ka viņš visu dara “it kā tautas labā" - lai atjaunotu Padomju Savienības impēriju un paceltu visas krievu tautas lepnumu un pašapziņas līmeni. Bet vēl spēcīgāks “dūzis” viņa spēlē ir konsekventā visu oponentu iznīcināšana - ja kāds viņam iebilst vai pat atmasko viņa būtību, tad tai personai ir gals. Tādēļ Putins var virzīties uz savu nežēlīgo mērķi bez kādiem lieliem šķēršļiem. Šī terorisma pielietošana dod viņam vēl lielāku nesatricināma spēka sajūtu.
No grupu dinamikas viedokļa vadoņu pozitīvais tēls un spēks viņu rokās aug kā sniega bumba - jo ilgāk to veļ pa sniegu, jo lielāka tā paliek. Sabiedrībā tas nozīmē gluži to pašu – jo ilgāk psihopāts ir pie varas, jo spēcīgākas ir viņa pozīcijas un iespēja varu saglabāt.
Būtu vienkāršāk, ja psihopāti būtu kā uzpūsti baloni (koši, bet tukši). Tad ar vienu mazu adatiņas dūrienu varētu viņus galīgi saplacināt. Tomēr viss ir daudz sarežģītāk - lai gan iekšpusē psihopāti ir trausli, tomēr āda viņiem ir kā dzels bruņas – ar nieka adatu to nepārdurt un arī klāt tikt neiespējami.
Psihiatrijā ir aprakstīts, cik liels procents no šiem psihopātiskiem varas vīriem (līdz šim nav bijusi neviena sieviete šinī kategorijā) ir beigās zaudējuši savu prātu un bijuši psihiski slimi – lielāko tiesu ar smagu paranoju - Staļins, Hitlers, Amins. Droši vien, ka Putins jau ir pāri šim slimības slieksnim. Bet tas neticamais ir, ka neviens no viņa štāba neuzdrošinās viņu ielikt dzelžos. Un to var izskaidrot tikai ar to, ka paranoja ir pārņēmusi visus ap viņu, kā lipīga slimība - neviens nevar otram uzticēties un tāpēc viss paliek paralizēts.