Latvijas ārsta Ģirta Aleksejeva pieredze Sietlas bērnu slimnīcā
Mans ceļš uz ASV Sietlas bērnu slimnīcu (Seattle Children's Hospital) aizsākās 2014. gadā, kad manī pirmo reizi radās liela vēlme un apņemšanās gūt jaunu pieredzi un papildināt savas zināšanas ķirurģijas klīnikā ASV, kurā, pēc manām domām, tiek ievēroti pasaulē visaugstākie kvalitātes standarti un pacientu drošības principi. Tas izdevās, pateicoties fantastiskajai, vitālajai un vienmēr atsaucīgajai kolēģei bērnu ārstei Zaigai Alksnei-Phillips no ASV. Ar viņas palīdzību un lielu neatlaidību, izmantojot plašo draugu un kolēģu loku, 2018. gada martā tika noorganizēta mana vizīte Sietlas bērnu slimnīcā. Gribu piebilst, ka Zaiga Alksne-Phillips ir palīdzējusi un sniegusi savu atbalstu daudziem mūsu kolēģiem no Latvijas, lai viņi varētu izglītoties un gūt šo vērtīgu pieredzi.
Sietlas bērnu slimnīcas apmeklējums man ļāva vērot bērnu ķirurgu ikdienu operāciju zālē, konsultatīvajās pieņemšanās, vizītēs, sapulcēs un pacientu apspriedēs, piedalīties endoskopiskos izmeklējumus. Gūtā pieredze bija ļoti vērtīga, jo īsā laikā tika redzēts liels pacientu skaits, t.sk. sarežģīto gadījumu skaits, iepazīta darba organizācija, kas ir būtiski atšķirīga no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijā. Viens no maniem vizītes galvenajiem mērķiem bija izprast darba organizācijas principus un pacientu drošības algoritmus, jo šie aspekti ir ārkārtīgi nozīmīgi, un svarīgi ir ieviest tos arī Latvijā, lai uzlabotu darba kvalitāti, efektivitāti un drošību.
Foto no kreisās: Bērnu ķirurgs Ģirts Aleksejevs (Latvija) un LĀZA biedri - bērnu ārste Zaiga Alksne-Phillips un ķirurgs Juris Mačs (ASV) 2018. gada martā Sietlā.
No profesionālā viedokļa bija ļoti interesanti vērot procedūras, kuras Latvijā veic ļoti reti vai neveic vispār, piemēram, Kasai operācija, laparoskopiska Hellera miotomija, paraaortālo limfmezglu disekcija, nieres transplantācija bērnam, aknu rezekcija, aknu venozās atteces šuntējošas operācijas un kakla-krūšu neirofibromatozes ekscīzija. Bija iespēja redzēt arī Siāmas dvīņus un piedalīties turpmāko procedūru plānošanā, vērot ķirurgu meistarību. Tik daudz gadījumu tik īsā laika posmā mums ir liels retums.
Viens no maniem būtiskākajiem secinājumiem ir: lai Latvijas medicīnas sistēmā notiktu vērā ņemamas pārmaiņas, ir nepieciešams līdzīgu pieredzi gūt pēc iespējas vairāk kolēģiem un jauniem ārstiem. Manā skatījumā jaunie kolēģi ir atvērti apgūt jaunas metodes un pielietot tās savā praksē, un viņi būs tie, kas nākotnē veidos ārstniecības personāla pamatu Latvijā. Tāpēc uzskatu, ka šāda pieredzes apmaiņa un iespēja vērot kolēģu darbu citur pasaulē ir milzīgs ieguvums gan ārsta personīgai, gan medicīnas aprūpes sistēmas izaugsmei.
Gribu pateikt vēlreiz lielu paldies Dr. Zaigai Alksnei-Phillips, Dr. Jurim Mačam, Sietlas slimnīcas direktora asistentam Sharon Saveroux, kardiotorakālajam ķirurgam Dr. Douglas Wood un Sietlas bērnu slimnīcas ķirurģijas klīnikas vadītājam Dr. Robert Sawin, kuri deva man šo iespēju.
Paldies Bērnu slimnīcas fondam, SIA "Mikrotīkls" un Bērnu klīniskajai universitātes slimnīcai par finansiālu atbalstu.
Ar cieņu
dr. Ģirts Aleksejevs