Vēlēsim jauno valdību
Šis gads Latvijai ir gan svētku, gan atbildības gads. Gads, kurš skaidri parādīs mūsu vērtības.
Svinam Latvijas 100 gadi, kā arī, 6. oktobrī vēlēsim par jauno Latvijas valdību.
Bieži vien pieejamā informācija Latvijas presē gan par partiju platformām, gan kandidātiem ir sarežģīta un mistikas pilna...Kā jau tas ir ierasts, tad tiek solīts bezgala daudz.. bet kā ir ar darbiem? Par ko šīs partijas iestājas un svarīgākais - balso (!) par mums visiem būtiskiem jautājumiem? Vai mēs zinām ko partijas domā par latviešu valodu, izglītību, baznīcu, korupcijas apkarošanu, ekonomikas izaugsmi utt.? Šinī sakarībā, mēs, tas ir PBLA, kā ārpus Latvijas dzīvojošo tautiešu jumta organizācija, esam pasūtinājuši trīs rakstus, lūdzot politologam Ivaram Ījabam informēt par visu būtisko.
Kristīne Saulītis, PBLA priekšsēde
Kā un ko vēlēsim oktobrī - I
Kā jau demokrātiskās valstīs pierasts, arī Latvijā šogad ir gaidāmas vēlēšanas. Tās būs 13. Saeimas vēlēšanas, kuras notiks 6. oktobrī. Uz jautājumu, vai šīs vēlēšanas būs vai nebūs izšķirošas, atbildēt ir vienkārši. Demokrātiskā valstī nemēdz būt neizšķirošu vēlēšanu, un tie, kas apgalvo, ka tādas ir, muļķo cilvēkus. Pat tad, ja attiecīgās vēlēšanas nerada tūlītējas un radikālas pārmaiņas “rīt uz brokastlaiku”, tas nav iemesls, lai uz tām neietu. Vēlēšanas ietekmē ilgtermiņa procesus, un balsojuma sekas var būt sajūtamas pēc vairākiem gadiem. Turklāt ņemsim vērā, ka Latvijas Saeimas vēlēšanas ir svarīgas arī tādēļ, ka tās ir vienīgās nacionālā līmeņa vēlēšanas. Atšķirībā no citām valstīm, kā ASV, Francija vai Polija, kur pilsoņi vēl arī prezidentu vai parlamenta augšpalātu, latvieši valsts mērogā vēlē tikai parlamentu. Šis parlaments tad arī noteiks toni Latvijas politikā: tam nāksies pieņemt daudzus svarīgus lēmumus, kuri tā vai citādi skars ikkatru no mums. Tādēļ atbilde uz jautājumu par vēlēšanu izšķirīgumu ir pašsaprotama: jā, protams, uz vēlēšanām ir jāiet pavisam noteikti. Kas jādara, lai palīdzētu gatavoties 6. oktobrim, es šajā rakstā pastāstīšu par šo vēlēšanu galvenajiem dalībniekiem un izaicinājumiem.
Taču pirms tam būtu jāatgādina par galvenajiem vēlēšanu procedūras noteikumiem. Tajās var piedalīties katrs Latvijas pilsonis, kurš vēlēšanu dienā ir sasniedzis 18 gadu vecumu. Visbiežāk dalībai vēlēšanās noderēs Latvijas pilsoņa pase (jāpārliecinās par derīguma termiņu!). Taču kopš laika, kad esam ieviesuši personas apliecības, pastāv arī alternatīva procedūra. Pilsoņiem, kuriem nav pases, bet ir tikai personas apliecības, līdzās tām ir jāizņem īpašas vēlētāja apliecības – tajās tad arī tiks izdarīta atzīme par dalību vēlēšanās, jeb, vienkārši sakot – iespiests zīmogs. Kad nu esam apgādājušies ar nepieciešamo dokumentu, varam rīkoties tālāk. Lielais vairums pilsoņu, protams, dosies uz iecirkņiem 6. oktobrī, varbūt mazliet pagaidīs rindā un nobalsos klātienē. Arī ārpus Latvijas darbosies veseli 115 iecirkņi. Taču Latvijas Centrālā Vēlēšanu komisija ir parūpējusies arī par alternatīviem balsošanas veidiem – īpaši pilsoņiem, kas dzīvo ārpus Latvijas. Pirmkārt, varam balsot pa pastu. Tam, uzrādot pasi vai personas apliecību, līdz 14. septembrim jāpiesakās kādā no Latvijas pārstāvniecībām, kas organizē balsošanu pa pastu – visbiežāk tās ir vēstniecības. Tad jūs savlaicīgi pa pastu saņemsiet visus dokumentus un varēsiet nobalsot, kā saka, neizejot no mājas. Ja esat Latvijā, bet tieši 6. oktobrī nevarat aiziet uz vēlēšanu iecirkni, jau kopš 3. oktobra varat “nodot balsi glabāšanā”, jeb, vienkārši sakot, nobalsot iepriekš – tiesa, ne visos vēlēšanu iecirkņos. Par visām šīm tehniskajām lietām noteikti der ieskatīties Centrālās Vēlēšanu komisijas mājaslapā www.cvk.lv – tur viss ir labi izskaidrots. Tas, ka Latvijas varas iestādes rūpīgi piedomā pie vēlēšanu līdzdalības, nav nejaušība. Gandrīz visur pasaulē ir vērojama vēlētāju līdzdalības samazināšanās. 2014. gadā uz 12. Saeimas vēlēšanām devās 58.8% pilsoņu: pasaules salīdzinājumā tas nav pārāk zems rādītājs, tomēr arī Latvijā ir vērojama krītoša tendence. 2011. gadā uz vēlēšanām aizgāja 60.55%, un, ja tā turpināsies, mēs drīz vien sasniegsim Lietuvas līmeni, kur uz vēlēšanām iet mazāk par pusi pilsoņu. Ir vesela virkne iemeslu par šādu samazinājumu uztraukties. Parlamenta uzdevums ir pilsoņu interešu reprezentācija, taču, ja cilvēki neiet uz vēlēšanām, parlaments nespēj pārstāvēt sabiedrību. Tādēļ tā ir pilsoņu atbildība: piedalīties savu interešu aizstāvēšanā. “Reālie” un “virtuālie” rīdzinieki Jūnija sākums mums atnesa pārsteigumu: izrādās, ka nākamajās vēlēšanās Rīgas vēlēšanu apgabalā būs par 3 mandātiem vairāk – lielākoties uz ārvalstīs dzīvojošo “virtuālo rīdzinieku” rēķina (ārvalstīs nodotās balsis, kā zināms, pierēķina Rīgas apgabalam). Latvijā, kā zināms, ir pieci vēlēšanu apgabali, un 100 Saeimas deputātu mandāti sadalās pa tiem proporcionāli apgabalā dzīvojošo pilsoņu skaitam. Četru pagājušo gadu laikā šis skaits ir būtiski pamainījies, līdz ar to ir mainījies arī tur ievēlamo deputātu skaits: Latgale (14), Kurzeme (12) un Vidzeme (25) ir zaudējušas vienam mandātam, Zemgalē tas ir palicis tāds pats (14), savukārt Rīga ir ieguvusi klāt trīs mandātus (35). Tas, bez šaubām, ir saistīts ar lielo Latvijas pilsoņu emigrāciju uz ārvalstīm pēdējos gados. Proti, ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu skaits ir palielinājies, līdz ar to palielinoties arī Rīgas apgabala elektorātam. Šīm izmaiņām ir būtiska ietekme uz vēlēšanu rezultātu. Rīgā ievēlamo deputātu skaitam pieaugot, pieaug arī ārvalstīs dzīvojošo līdzdalības nozīme. Dzīvodami ārvalstīs, viņi palielina attiecīgā vēlēšanu apgabala deputātu skaitu un, līdz ar to, arī savu ietekmi. Taču, neaiziedami uz vēlēšanām, viņi šo ietekmi faktiski ļauj savā vietā lemt rīdziniekiem. Tas jāņem vērā: šoreiz no Rīgas tiks ievēlēts vairāk deputātu, un to, kas tie būs, noteiks arī ārvalstīs dzīvojošie. Reālie rīdzinieki ir samērā aktīvi vēlētāji – galvaspilsētā uz vēlēšanām aiziet vairāk pilsoņu, nekā vidēji Latvijā. Tādēļ arī “virtuālajiem” rīdziniekiem ārvalstīs nevajadzētu palikt iepakaļus. CVK vadītājs Arnis Cimdars lēš, ka kopumā ārvalstīs dzīvojošajiem tīri matemātiski vajadzētu ievēlēt 8 no 100 Saeimas deputātiem. Tas ir iespējams, tikai mobilizējoties un piedaloties vēlēšanās. Partijas un nepartijas Latvijā, kā zināms, parlamenta vēlēšanas notiek pēc partiju sarakstiem. Balsotājs izvēlas vienu (un tikai vienu) no piedāvātajiem sarakstiem, ieliek to aploksnē un iemet balsošanas urnā. Tiesa, pirms tam vēlēšanu biļetenā ir iespējams izdarīt atzīmes: konkrētus kandidātus var svītrot un var viņiem pievilkt plusu. Tas beigu beigās ietekmēs no attiecīgā saraksta ievēlēto deputātu sastāvu: vēlētāju plusi un svītrojumi var kandidātu gan pabīdīt uz augšu (kā Artusu Kaimiņu pagājušajās vēlēšanās), gan pagremdēt uz leju (kā Solvitu Āboltiņu pagājušajās vēlēšanās). Šie plusi un svītrojumi ir efektīvs līdzeklis, lai paustu savu attieksmi pret konkrētiem cilvēkiem. Vienlaikus ar Latvijas partijām ir jābūt uzmanīgiem. Vispirms, kopš neatkarības atjaunošanas ir izveidojusies tradīcija veidot partiju apvienības – kā Zaļo un Zemnieku Savienība, Reģionu apvienība un tamlīdzīgi. Vēlāk, ja kopīgais starts ir bijis daudz maz veiksmīgs, šīs apvienības bieži apvienojas vienā struktūrā – tā tas bija ar partiju “Vienotība” un “Nacionālo apvienību”. Vēlētājam šeit jābūt uzmanīgam. Ir jāpievērš uzmanība tam, no kādām sastāvdaļām attiecīgā apvienība ir veidojusies, un ko šīs sastāvdaļas ir darījušas iepriekš. Pašlaik, jūnijā vēl var parādīties kāda jauna apvienība no vecām sastāvdaļām, kas tiks izveidota uz vēlēšanām. Labā ziņa turpretī ir tā, ka vēlēšanās pie mums vairs nevar piedalīties “pēdējās minūtes piedāvājumi”. Saeima ir lēmusi, ka partijām, kas grib piedalīties vēlēšanās, ir jābūt dibinātām vismaz gadu pirms vēlēšanām, turklāt tajās ir jābūt vismaz 500 biedru. Tas izslēdz iespēju, ka šobrīd uz ātru roku var tikt sastiķēta jauna partija ar brašiem saukļiem, kas ar nelāgiem nodomiem iekļūtu Saeimā. Tiesa, Latvijā ir gana daudz partiju “čaulu”, kuras var izmantot līdzīgiem mērķiem. Pārsteigumi mūs vēl var gaidīt. Galvenie spēlētāji Kādi tad būs galvenie spēlētāji šā rudens vēlēšanās? Aina te ir raiba – krietni raibāka, nekā iepriekšējās vēlēšanās, kad visi nopietnie dalībnieki bija pazīstami jau iepriekš. Šoreiz sevi piesaka vesela virkne jaunu partiju: dažas no tām ir nesen dibinātas, citas – pirmoreiz sadūšojušās nopietnam startam. Tomēr starp “jaunajām” partijām šoreiz nav izteikta favorīta, un daudzas no tām riskē vispār nenonākt Saeimā, nespējot pārvarēt likumā noteikto 5 % slieksni. Šajā apskatā es īsi aprakstīšu partijas, nopietnāku analīzi atstājot kādai no nākamajām reizēm. Lieta tā, ka vairums partiju vēl nav nosaukušas savus kandidātus un sarakstu līderus – par tiem runāsim nākamreiz. Saraksti būs izveidoti tikai jūlija beigās, kad partijām saskaņā ar likumu ir jāiesniedz savi vēlēšanu saraksti. Mans nolūks nav aicināt par kādu balsot vai nebalsot, bet gan daudz maz saprotami aprakstīt galvenos spēlētājus – gan vecos un pieredzējušos, gan jaunos un cerīgos. Ja ticam aptaujām, pavisam droša tikšana 13. Saeimā šobrīd ir tikai 3 partijām, kuras Latvijas politikā darbojas jau ilgāku laiku. Tās ir Sociāldemokrātiskā partija “Saskaņa”, Zaļo un Zemnieku Savienība, un Nacionālā Apvienība. “Saskaņa” jau kopš 2010. gada vēlēšanām veido lielāko frakciju Saeimā, taču nav bijusi iesaistīta valdībā. Tā ir partija, kas ap sevi ir konsolidējusi gandrīz visu krievvalodīgo vēlētāju daļu, taču par to balso arī sava daļa latviešu. “Saskaņa” ir ideoloģiski atšķirīga no pārējām partijām vairākos svarīgos punktos. Vispirms, tā ir noraidošā attieksme pret latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valodu, atšķirīga attieksme pret Padomju okupācijas periodu, kā arī ģeopolitiskas simpātijas pret Krieviju. “Saskaņa” pēdējos gados ir darījusi daudz, lai kļūtu pieņemamāka latviešu “meinstrīma” vēlētājam. Tā sevi piedāvā kā sociāldemokrātisku partiju, un tās sarakstos būs arī daudz latviešu kandidātu. Taču domstarpības principiālos jautājumos “Saskaņa” pārvarēt nespēs, un, pēc visa spriežot, nākamajā Saeimā atkal atradīsies opozīcijā. Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) ir partija, kura pašlaik vada Latvijas valdību. Tā ir sakņota reģionos un pilsētās ārpus Rīgas; no šīs partijas nāk virkne pašvaldību vadītāju. ZZS nav konkrētas ideoloģijas: tā, no vienas puses, balstās post-padomju ilgās pēc “labā, gādīgā saimnieka”, no otras – spēj piesaistīt savos sarakstos populārus cilvēkus no politikas un citām jomām. Kā valdības vadošā partija ZZS ir atbildīga par nesen veiktajām reformām – vispirms, nodokļu politikā un veselības aprūpē. Kaut arī daži partijas politiķi reizēm koķetē ar anti-rietumniecisku un anti-amerikānisku retoriku, tā visdrīzāk neveidos koalīciju ar “Saskaņu”. Nacionālā Apvienība ir partija cilvēkiem, kuriem latviešu un krievu attiecību jautājums ir pats svarīgākais politikā. Partijai ir savs stabils vēlētājs, un tās politiķi arī nepārtraukti strādā šā vēlētāja lojalitātes uzturēšanai. NA ir virkne populāru politiķu, ir arī padarīto darbu saraksts, turklāt tās atbalstītājus īpaši nebiedē aizdomas par dažu partijas līderu iesaisti koruptīvos darījumos, par kurām arvien skaļāk runā partijas oponenti. Partija “Vienotība”, kas pagājušajās vēlēšanās ieguva 2. vietu, šobrīd reitingos ir nokritusi līdz 3-4% atzīmei. Tas skaidrojams ar partijas nespēju risināt iekšējas problēmas, kuras visspilgtāk izpaudās 2015. gadā, kad “Vienotība” savas vainas dēļ zaudēja Ministru prezidenta portfeli. Virkne politiķu “Vienotību” ir pametuši. Pāri palikušie pašlaik ir konsolidējušies un nāk uz vēlēšanām ar savu tradicionālo piedāvājumu: eiropeisku, centrisku un tehnokrātisku politiku. Partijai ir izdevies saglabāt virkni pieredzējušu, populāru cilvēku, kuriem ir savs atbalstītāju loks. Taču tas vēl nebūt negarantē, ka “Vienotība” būs pārstāvēta nākamajā Saeimā. “Vienotībai” pa pēdām seko Jaunā Konservatīvā partija, ar kuru tai ir arī daudz kas kopīgs. Vispirms, JKP šodien izspēlē Latvijā mūždien aktuālo pretkorupcijas kārti, un dara to diezgan efektīvi. Pati JKP nav jauna partija, taču tai ir izdevies piesaistīt virkni enerģisku kandidātu, tai skaitā, ļaudis no tiesībsargājošajām iestādēm. Zināms šķērslis šeit varētu būt politiskās pieredzes trūkums daudziem no tiem, kuru ne vienmēr ir iespējams pārvarēt ar enerģiju un ļoti uzstājīgu komunikāciju. Attīstībai/Par ir jauns projekts, kura mērķis ir pārņemt bijušā “Vienotības” elektorāta liberālo daļu. Tā vadībā ir kopumā kompetenti cilvēki ar pieredzi politikā un valsts pārvaldē, un to lielākoties atbalsta gados jauni, izglītoti un eiropeiski cilvēki. Tomēr šai partijai ir arī virkne vājo vietu. Vispirms, daudzi tās redzami personāži ir vēlētājam pazīstami, un ne vienmēr tajā labākajā nozīmē. Otrkārt, Rietumu kreiso liberāļu dienaskārtība Latvijā nav īpaši populāra, un masu atbalstu tai iegūt ir grūti. KPV.LV lielos vilcienos ir viena, ekspresīva cilvēka, Artusa Kaimiņa projekts, kurš savu līdzšinējo karjeru ir balstījis esošās “elites” un “sistēmas” lamāšanā – jāteic, reizēm arī interesantā un asprātīgā. Šīs partijas veiksmes ir tieši atkarīgas no iespējas sarīkot efektīvu šovu, kas spētu līdz oktobrim noturēt skatītāju uzmanību. Latvijas Reģionu apvienība ir savdabīgs reģionos balstītās ZZS analogs, kuram arī ir izdevies piesaistīt vēl dažas interesantas personas. Visbeidzot, Latvijas Krievu savienība ir atklāti promaskaviska partija, kura apelē pie tās krievu vēlētāju radikālās daļas, kurai “Saskaņa” šķiet pārlieku rietumnieciska un konformistiska. Trīs pēdējās nosauktās partijas visdrīzāk Saeimā neiekļūs. Tomēr vēlētāju griba reizēm ir neprognozējama, un pie kāda īpaša zvaigžņu stāvokļa arī tām var paveikties. Maz kas gadās. Turpretī pārējie “mazie” spēlētāji – lai viņi man piedod – izskatās pārlieku bezcerīgi, lai viņu dēļ tērētu lasītāju uzmanību.
Informāciju sagatavoja politologs Ivars Ījabs pēc PBLA pasūtinājuma Šis ir pirmais no trim priekšvēlēšanu situācijas Latvijā pārskatiem.
Kas mums ir uz šķīvja -II
Partijas ir iesniegušas savus sarakstus un programmas Centrālajā Vēlēšanu komisijā. Tātad šodien jau varam skaidri pateikt, kas tieši tiks celts galdā vēlētājam uz 13. Saeimas vēlēšanām. Ir pienācis laiks šo piedāvājumu pavērtēt kritiski un objektīvi. Pašas partijas šodien ir jau iegājušas “finiša taisnē”. Līdz vēlēšanām ir palicis mazāk par diviem mēnešiem, un pēdējais mēnesis, protams, ir izšķirošais. Tādēļ netiek žēlota nedz nauda, nedz krāšņi lozungi un skaļi apvainojumi. Kampaņu saceltais troksnis ir ļoti liels, un aiz tā reizēm ir grūti saskatīt partijas reālo piedāvājumu: vispirms, kādus cilvēkus tad partija piedāvā savā sarakstā, otrkārt, ko tad tās īsti solās darīt? To tad mēs arī īsi aplūkosim šajā rakstā. Daži brīdinājumi Vispirms par cilvēkiem. Vispirms, jau pirms laba laika ir ieviesusies tradīcija partijām nominēt tā sauktos “premjera kandidātus” – proti, cilvēkus, kuri būs partiju galvenās sejas. Lai tā būtu. Taču mums kā vēlētājiem ir jāatceras, ka patiesībā šie “premjera kandidāti” ir tīri simboliskas figūras. Valdības vadītāja kandidātu Latvijā nominē Valsts prezidents; tieši viņš vai viņa nosauc īsto “premjera kandidātu”. Turpretī partiju izrādītie “premjera kandidāti” visdrīzāk nekad nebūs premjeri. Latvijā atšķirībā, teiksim, no Lielbritānijas, valdības veido partiju koalīcijas, tādēļ īstie premjeri visbiežāk ir kompromisa figūras. Mūsu partiju piedāvātie “premjera kandidāti” drīzāk ir savdabīgi partiju parādes zirgi, ar kuriem partijas piedalās cīņā par vēlētāju balsīm. Daži no viņiem pat paši nekandidēs savas partijas sarakstā – kā, piemēram, Nacionālās apvienības premjera kandidāts Roberts Zīle, vai “Jaunās Vienotības” kandidāts Arturs Krišjānis Kariņš. Arī Aivars Lembergs, kurš oficiāli šo posteni gan šoreiz vairs neieņems, ir ilgu laiku bijis Zaļo un Zemnieku Savienības “premjera kandidāts” – vienlaikus ne reizi neesot šīs partijas Saeimas sarakstā. Nav nekas slikts, ka partijas izrāda savus populārākos cilvēkus – taču vēlētājam te ir jābūt modram, jo viņa “mīlulis” attiecīgajā sarakstā var nemaz nebūt atrodams. Balsojot vispirms vajag raudzīties uz cilvēkiem, kas reāli kandidē sarakstā. Jau kopš 2010. gada Latvijā ir atcelta tā sauktā “lokomotīvju sistēma”, kas nozīmē, ka katram no pieciem vēlēšanu apgabaliem ir savs, unikāls piedāvājums. Ja, piemēram, 2006. gadā tolaik populārais premjers Aigars Kalvītis varēja kandidēt visos piecos apgabalos, tad tagad katrs kandidāts kandidē tikai vienā apgabalā. No vienas puses, tas ir labi, jo piesaista konkrētu deputātu konkrētam reģionam, uzlabo saikni starp vēlētāju un viņa pārstāvi. Taču tas veicina arī t.s. “individuālās kampaņas”, kas pēdējo gadu vēlēšanās ir kļuvušas sevišķi izplatītas. Piemēram, ja es kandidēju Kurzemē, tad man visizdevīgāk ir izsūtīt visiem kurzemniekiem savus personīgos aģitācijas materiālus. Mans rezultāts nav atkarīgs ne no vienas lokomotīves; man vajag tikai, lai iespējami daudz kurzemnieku pievelk biļetenā man plusiņu un izsvītro visus pārējos. Es ieteiktu izturēties piesardzīgi pret politiķiem, kas aizraujas ar individuālajām kampaņām, visur uzsver sevi un savu partiju piemin tikai tā, garāmejot. Ja partijai vēl ir saistoša partijas programma, tad šādam deputātam, kurš ir ievēlēts ar individuālu kampaņošanu, nav saistošs pilnīgi nekas. To mums arī rāda pieredze: ļaudis, kas šādi tiek pie mandātiem, pēc tam ir gatavi visdīvainākajiem “darījumiem” Saeimā. Latvijas demokrātija, vai mums tas patīk vai nē, tomēr ir partiju demokrātija. Ja deputāts atmet saikni ar savu partiju, viņš zaudē arī jebkuru atbildību. Visbeidzot, būsim vērīgi ar partiju nosaukumiem. Šoreiz daži no tiem šoreiz ir formulēti divdomīgi – iespējams, pat apzināti. Piemēram, partiju apvienība “Par Alternatīvu” nav tas pats, kas “Attīstībai/Par!”. Partiju apvienība “Latviešu nacionālisti” arī nav tas pats, kas Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” –“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. Ņemot vērā, ka arī dažas balsis kādai partijai var būt izšķirošas, vēlētājam ir jābūt uzmanīgam. Šāgada saraksti Iesākumā daži vārdi par partiju sarakstiem kopumā, lai pēc tam pievērstos ārzemēs dzīvojošajiem īpaši saistošajiem Rīgas apgabala sarakstiem. Laika un vietas trūkuma dēļ mēs šeit aplūkosim tikai tās partijas, kurām reitingi pašlaik uzrāda rezultātu virs 2%. Ikkatrā vēlēšanu sarakstā ir redzami gan pieredzējuši politiķi, gan “jaunas sejas”. Jautājums ir tikai par proporciju. Šogad sarakstu augšgalā ir vidēji liels jaunpienācēju birums. Dažas partijas ir tikai iekšēji pārkārtojušas sarakstu. Tas attiecas uz Latvijas politikas veterāniem abos nacionālā spektra galos. Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – NA), piemēram, startē ar tiem pašiem pirmajiem numuriem, kas partijai bija 2014. gadā – izņemot Kurzemi, kur pirmajā vietā startē Talsu novada deputāte Ilze Indriksone, un Latgali, kur pirmoreiz startē Rēzeknes tehnoloģiju augstskolu rektors Edmunds Teirumnieks. Zaļo un Zemnieku Savienība (ZZS) arī pieturās pie principa “no laba labu nemeklē”: līdzās latviešu vēlētājam labi pazīstamajiem Jānim Dūklavam, Danai Reizniecei-Ozolai, un Augustam Brigmanim, šeit pirmajās vietās šoreiz ir ne mazāk pazīstamie bijušais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze un premjers Māris Kučinskis. Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” sarakstā partijas tradicionālie līderi Jānis Urbanovičs un Valērijs Agešins ir atkāpušies uz otrajām vietām, savukārt pirmās vietas visos apgabalos ir izteikti “latviskas” – sākot ar no “Vienotības” aizgājušajiem bijušajiem ministriem Anriju Matīsu un Vjačeslavu Dombrovski un beidzot ar bijušo izglītības ministrijas augsto ierēdni Eviju Papuli. Kādreizējā vadošā partija “VIENOTĪBA” šoreiz ir pārtapusi par “Jauno VIENOTĪBU”. Taču arī tai vismaz divos apgabalos pirmajās vietās ir jau pārbaudīti kadri: labklājības ministrs Jānis Reirs un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Raibāks ir t.s. jauno partiju piedāvājums. Jaunā Konservatīvā partija patiesībā nav pārāk jauna, tomēr tā tikai šoreiz reāli pretendē uz Saeimu, un tam ir savi iemesli. Vispirms, no partijas saraksta pirmajās vietās kandidē divi bijušie KNAB izmeklētāji, Juta Strīķe un Juris Jurašs, kuri korupciju ir padarījuši par savas kampaņas galveno tēmu. Turklāt šai partijai tīri labi veicās arī Rīgas domes vēlēšanās, kas ļauj tai droši cīnīties par vietām Saeimā. Krietni skaļāks un skandalozāks ir partijas KPV.LV (saīsinājums no “Kam pieder valsts”) piedāvājums. Absolūtais vairums šajā sarakstā iekļauto cilvēku ir bez jebkādas politiskas pagātnes; taču sarakstu pirmie numuri sīvi un agresīvi cīnās par publikas uzmanību. Galvenais šeit, protams, ir Rīgas saraksta līderis Artuss Kaimiņš; sava atpazīstamība ir arī Lindai Liepiņai (Vidzeme) un Atim Zakatistovam (Kurzeme). Viena no partijas skaļākajām personībām, advokāts Aldis Gobzems, kandidē Rīgas apgabalā 38. vietā. Liberāli rietumniecisko nišu šoreiz cenšas ieņemt partiju apvienība “Attīstībai/Par!”. Lai gan partija pozicionē sevi kā “jaunos”, tomēr vadošās pozīcijas te ir atvēlētas pieredzējušiem cilvēkiem. Te pirmajās lomās ir gan gan bijušais Tautas partijas ārlietu un “Vienotības” aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Vidzeme), gan bijušais jaunlaicēns un zatlerietis Daniels Pavļuts (Rīga), gan bankrotējušās Krājbankas šefs un bijušais Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars (Latgale), gan tēvzemiešos karjeru sākusī “Vienotības” labklājības eksministre Ilze Viņķele (Zemgale), gan bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce (Kurzeme). Salīdzinot ar KPV.LV, “Attīstībai/Par!” sarakstā ir vairāk nepolitisku kultūras cilvēku ar zināmu atpazīstamību – kā rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska, mākslinieks Aigars Bikše u.c. Ja pievēršamies Rīgas (un ārzemju) apgabala sarakstiem, tad tie, protams, ir vairāk vai mazāk “piegriezti” rīdzīnieku un ārzemēs dzīvojošo interesēm un vērtībām. Vidējais rīdzinieks statistiski ir labāk pelnošs, izglītotāks un globalizētāks, nekā vidējais lauku reģionu un mazpilsētu iemītnieks. Vienlaikus viņš ir arī neuzticīgāks un labprātāk maina savas izvēles. Tā, piemēram, “Saskaņas” Rīgas sarakstu vada Vjačeslavs Dombrovskis, augstu kvalificēts ekonomists ar doktora grādu no Klārka universitātes un pieredzi izglītības un ekonomikas ministru amatos. Pārējais saraksts gan latviešu auditorijai ir diezgan nepazīstams – ja neskaita diezgan odiozo “ģimenes vērtību” aizstāvi Jūliju Stepaņenko un drošības ekspertu Raimondu Rublovski. Starp citu, “Saskaņa”, acīmredzot, par goda lietu ir uzskatījusi atkal iekļaut Rīgas sarakstā cilvēku uzvārdā Rubiks – Alfrēda Rubika dēlu Artūru (otrs dēls, Raimonds, kandidē Latgalē). Turpretī ZZS saraksts Rīgā ir pilns atpazīstamu cilvēku: sākot ar pašu Danu Reiznieci-Ozolu, finanšu ministri un Eiropas U-18 čempioni šahā, un beidzot ar Zinātņu akadēmijas prezidentu, mākslas zinātnieku Ojāru Spārīti. No NA Rīgā kandidē kultūras ministre Dace Melbārde, un arī šeit ir virkne diezgan atpazīstamu cilvēku, kā ārlietu eksperts Rihards Kols vai enerģētikas profesore Dagnija Blumberga. “Jaunās VIENOTĪBAS” saraksta vadībā ir ārlietu ministrs Rinkēvičs, un kopumā šis saraksts nekādus pārsteigumus nenes: tajā ir virkne jau zināmu un pieredzējušu “politisko darbarūķu”, kā Ojārs Ēriks Kalniņš, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis, Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis, un tamlīdzīgi. Arī “jaunās” partijas pievērš Rīgai pastiprinātu uzmanību. JKP šeit kā saraksta līderi piedāvā Jutu Strīķi, kuras vārds dažādās toņkārtās nepazūd no mediju uzmanības jau kopš 2003. gada, kad viņa pirmoreiz kandidēja uz KNAB priekšnieka vietu. Šeit kandidē arī ekonomists Gatis Eglītis, trimdiniekiem labi pazīstamais ierēdnis Indulis Tupesis un citi. “Attīstībai/Par!” bez pirmā numura Daniela Pavļuta sarakstā būs atrodami bijusī ministre Vita Anda Tērauda, pretkorupcijas eksperti ar “Delnas” pagātni Inese Voika un Kristaps Petermanis, un citi. Turpretī KPV.LV gan ir sarūpējuši saviem vēlētājiem dažu pārsteigumu: te ir gan dziedonis un TV seja Andris Kivičs, gan Nacionālā teātra aktieris Ivars Puga, gan Zivrūpnieku savienības prezidents Didzis Šmits – tā teikt, kompānijā saraksta līderim Artusam Kaimiņam. Īsi sakot, partiju piedāvātie cilvēki ir ļoti daudzveidīgi, un vēlētājam pašam ir jāizdara saprātīga izvēle. Te ir vairākas dimensijas: pieredze pret jaunību, izglītība pret popularitāti, spēcīgs patriotisms pret globālu perspektīvu, un tamlīdzīgi. Skaidrs, ka jauniem, politikā tikko ienākušiem ļaudīm būs daudz “tīrāka” reputācija, nekā tiem, kas strādā valsts darbā jau gadu desmitiem ilgi. Rietumnieciska un laba izglītība, savukārt, ne vienmēr nozīmē, ka attiecīgais politiķis spēj saprotami runāt ar cilvēkiem. Iepriekšēja pieredze biznesā var nozīmēt gan koruptīvas saites, gan arī izpratni par Latvijas reālās ekonomikas problēmām. Tas, ka cilvēks mīl skaļi un populistiski uzstāties, var liecināt par viņa egocentrismu un savtīgumu, taču varbūt arī par enerģiju un patriotismu. Tādēļ vienkāršākais ceļš ir skatīties uz attiecīgā politiķa un partijas iepriekš paveikto valsts labā, nevis klausīties skandalozos saukļos un tukšā runāšanā. Programmas un solījumi Partiju iesniegtās 4000 zīmju programmas parasti nav svarīgs kampaņas elements. Tomēr vēlētājiem tomēr derētu iemest tajās aci. Tas būtu darāms ne tik daudz tādēļ, lai izvērtētu katru argumentu un tēmu atsevišķi, bet lai noskaidrotu, kādā tonī partijas vispār runā ar saviem vēlētājiem. Ir partijas, kuras uzskata savu vēlētāju par pieaugušu cilvēku; viņas runā ar to arī pieaugušu cilvēku valodā un skaidro, kā grasās panākt savus mērķus. Taču ir arī partijas, kuras tiktāl aizraujas ar solījumiem un vīzijām, ka nevilšus atgādina pasaku stāstītājus maziem bērniem. Piemēram, partija KPV.LV sola “Izstrādāt jaunu, efektīvāku nodokļu sistēmu, kas būtu saprotamāka un taisnīgāka ikvienam nodokļu maksātājam” – tā arī īsti nepaskaidrojot, ko tas nozīmē. NA skaisti sola panākt, lai “Panāksim, ka Latvijā atgriežas vairāk pilsoņu, nekā aizbrauc.” “Saskaņa” sakās iestāties “par paaudžu solidaritātes elementiem un būtiski palielināt pensijas” – arī neskaidrojot, kā tas būtu iespējams. Tomēr partiju programmās ir sarakstītas arī konstruktīvas lietas: gan nodokļu, gan izglītības un zinātnes, gan citās jomās. Jautājums, vai attiecīgā partija tiešām var panākt savas programmas saprātīgo elementu īstenošanu, un vai tai ir cilvēki, kas kaut ko no sacītā realizēs. Arī šeit ir vērts pievērst uzmanību partijas un tās politiķu iepriekšējai pieredzei. Programmas izpildīšanai partijai nepietiek ar nokļūšanu Saeimā. Tai ir jāspēj izveidot vairākums, kurš būtu gatavs attiecīgo programmu atbalstīt. Pretējā gadījumā programma paliks tikai izlietota papīra vērtībā. Balsojot par populistiem, mēs riskējam ievēlēt cilvēkus, kuri nepilda solījumus. Tie bieži ir ļaudis, kuri izmanto Saeimas tribīni skandalēšanai un savas personas izcelšanai, nevis konstruktīvam darbam. Taču pats ļaunākais, ka viņi nespēj sastrādāties ar cilvēkiem, bet gan vaino citus savās neveiksmēs, savā neprofesionālismā un nolaidībā. Viņiem dikti nepatīk “elite” – kaut arī paši neko citu nevēlas, kā nokļūt šajā “elitē” un sākt “šeftēties” pa valsts budžetu. Tie ir ļaudis, kas ļaunprātīgi izmanto dažu sabiedrības slāņu objektīvo neapmierinātību ar valstī notiekošo – zemajām algām, slikto veselības aprūpi, nolaidīgajiem ierēdņiem. Taču šīm dusmām nav jāļauj izpausties destruktīvi, lai tie paši cilvēki pēc vēlēšanām pamostos objektīvi vēl ļaunākā situācijā – ar bļaustīgiem un neprofesionāliem populistiem varas pozīcijās. Koalīcija ar “Saskaņu”? Sakarā ar Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV aktivitātēm šodien no jauna ir aktualizējies jautājums par nākotnes koalīcijām un partijas “Saskaņa” iespējamo dalību valdībā. “Saskaņa” ir partija ar atšķirīgu izpratni par Latvijas valodas, vēstures un ģeopolitiskās orientācijas jautājumiem, tādēļ šāds uztraukums ir pilnīgi saprotams. KPV.LV patiešām ir gana neaprēķināmi un pilnīgas drošības šeit nav, jo šajā jautājumā šī jaunā partija pagaidām ir izvairīga. Tomēr nevajadzētu priekšlaicīgi krist izmisumā. Vispirms, partiju reitingi pagaidām neliecina, ka šāda koalīcija tiešām ir iespējama (sk. reitingus zemāk). Visas labējās partijas, kuras ar zināmu varbūtību nonāks nākamajā Saeimā, ir atteikušās no sadarbības ar “Saskaņu”, līdz ar to līdz koalīcijai nepieciešamajiem 50% loģiski nepietiek. Otrkārt, nevajadzētu aizmirst, ka tiesības nosaukt valdības veidotāja vārdu ir Valsts Prezidentam. Tā ir svarīga funkcija, kuru dažs prezidents ir izmantojis ļoti meistarīgi. Nekas neliecina arī, ka Raimonds Vējonis būtu šo savu pilnvaru jebkad izmantojis bezatbildīgi. Atšķirībā no pēdējā “Saskaņas” aicinātāja Valda Zatlera, viņam ir pietiekoša pieredze politikā, lai saprastu, kādas sekas būtu “Saskaņai” draudzīga premjera nominēšanai – tai skaitā, arī viņam pašam personiski. Treškārt, pat tad, ja KPV.LV populisti tiešām šodien plāno kādu koalīciju ar “Saskaņu”, tad mirklī, kad tāda tiešām būs jāveido, sabiedrības pretspiediens būs gana liels, lai šāds scenārijs vispār netiktu apsvērts. Viss iepriekš sacītais nebija domāts tam, lai kādu nomierinātu, bet, lai paskaidrotu situāciju. Protams, nākošās koalīcijas veidošanas sarunas nebūs vieglas – jo īpaši, ja pie viena galda būs jāsēž “Attīstībai/Par!” liberāļiem, NA konservatīvajiem nacionālistiem, Aivaram Lembergam lojālajai ZZS, un pretkorupcijas bruņiniekiem no JKP. Tomēr visas šīs partijas visdrīzāk spēs vienoties, ja vienīgā alternatīva būs koalīcija ar “Saskaņu”. Tas, cik efektīvi un harmoniski šāda raiba koalīcija strādās, ir cits jautājums. Tomēr absolūtais vairākums “labējo” politiķu drīzāk pieļaus ārkārtas vēlēšanas, nekā koalīciju ar “Saskaņu”. Arī KPV.LV, kuru veido gandrīz tikai tīri latvieši, diez vai ļoti ilgojas strādāt kopā ar brāļiem Rubikiem un Stepaņenko. Taču protams, ka daudz ir atkarīgs no tā, kāds spēku samērs izveidosies nākamajā Saeimā, un te ir svarīga katra balss – it īpaši, ja apsverat iespēju balsot par kādu no nelielajām partijām, kas balansē uz 5% robežas. Otrkārt, ļoti svarīgi, lai dažādu politisko uzskatu cilvēki nekautrētos viens ar otru runāt: arī Latvijā sabiedrība šodien ir sašķēlusies daudzās mazās daļās, kuras bieži redz pasauli melnbaltās krāsās viena ar otru nekontaktē. Tas ne vienmēr ir patīkami – runāt ar cilvēkiem, kuru politiskie uzskati radikāli atšķiras. Taču tas ir mazāk sāpīgi, nekā pēc vēlēšanām gausties par viltvāržu valdību un Latvijas interesēm neatbilstošu politiku.
Avots: Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS (ar pateicību Arnim Kaktiņam) Informāciju sagatavoja politologs Ivars Ījabs pēc PBLA pasūtinājuma Šis ir otrais no trim priekšvēlēšanu situācijas Latvijā pārskatiem.
Par ko tad īsti balsot? III
Pēdējās nedēļas pirms vēlēšanām rit strauji, un nenovēršami tuvojas mirklis, kad cilvēkiem vajadzēs izdarīt izvēli. Pats galvenais kritērijs šeit ir – lai pašam jau dažus mēnešus pēc vēlēšanām nebūtu kauns. Tas pie mums nebūt nav pašsaprotami: liela daļa vēlētāju jau drīz pēc vēlēšanām ir vīlušies savā izvēlē. Šie vīlušies tad visu aizmirst un uz nākamajām vēlēšanām atkal meklē kādu jaunu “glābēju”, kurš tad beidzot izvedīs tautu no posta. Tomēr 27 gadus kopš neatkarības atjaunošanas no šīs tradīcijas tomēr būtu vērts atteikties un sākt balsot tā, lai pēc tam pašiem nav jākaunas.
Kā tad izdarīt šo izvēli? Vispirms, vajadzētu atteikties no vēlmes kādam atriebties – pat tad, ja viņš to būtu pelnījis. Atriebības alkas vienkārši aptumšo prātu, un cilvēks kas vadās no atriebes alkām, nespēj domāt par savas rīcības sekām. Vēlēšanās parādīt savu attieksmi valdošajai elitei ir pašsaprotama. Pēdējie desmit gadi daudziem ir sagādājuši smagus mirkļus – te ir gan tuvinieki, kas dodas meklēt iztiku ārzemēs, gan brūkošas veselības un izglītības sistēmas, gan zemas algas sabiedriskajā sektorā. Taču vēlme kādam sariebt nav labākais padomdevējs šādās situācijās; un 7. oktobra rītā mums neklāsies ne par kapeiku labāk, ja būsim savēlējuši parlamentā agresīvus diletantus un populistus. Tādi šogad piedalās vēlēšanās diezgan kuplā skaitā.
Tā vietā būtu vērts pavaicāt sev, ko, manuprāt, Latvijas valdībai vajadzētu izdarīt tuvākajos četros gados – tautsaimniecībā, izglītībā, aizsardzībā. Un – kurš no pašlaik pieteiktajiem personāžiem šo darbu ticami varētu paveikt? Vēlēšanās ir jāpieņem racionāli lēmumi, skaidri apjaušot katras izvēles iespējamās konsekvences. Taču vienlaikus ir jāsamierinās, ka mūsu izvēle nekad nebūs pilnībā racionāla – mūsu izvēlē liela loma ir arī intuīcijai. Paraugieties uz attiecīgā saraksta līderi, viņa biogrāfiju un pieredzi – un pavaicājiet, vai jūs no šāda cilvēka pirktu lietotu automašīnu. Ja nē – tad nevajag par viņu arī balsot; cilvēks, kurš nevieš uzticību sīkās lietās, arī valsti nevadīs godprātīgi.
Ir vēl kāda svarīga lieta, kas jāņem vērā, izvēloties partiju. Latvija pēc visiem formāliem parametriem ir moderna, demokrātiska Eiropas valsts, kurai ir “jāturas līdzi” pasaules attīstītākajām valstīm. Latvijā ir daudz labu, mūsdienīgu un izglītotu cilvēku daudzās jomās – biznesā, mākslā, kultūrā. Diemžēl mūsu politikā tādu nav daudz. Mums ir virkne iecienītu līderu, kuri kopumā patīk sabiedrībai. Taču vairums no viņiem ir drīzāk 20. gadsimta cilvēki ar šā gadsimta ieradumiem, viņi baidās no mūsdienu atvērtās pasaules un neprot ar to komunicēt. Arī padomju laika nomenklatūras ieražas ir visai dzīvas. Taču Latvijai stāv priekšā ļoti dinamiski četri gadi, kad svarīgas lietas notiks ne tikai pašu mājās, bet arī apkārtnē – jaunais ES budžets, NATO nākotne, Rietumu un Krievijas attiecības, un tamlīdzīgi. Tādēļ vēlēšanās būtu jāievēlē daudz maz moderni, izglītoti un jauni cilvēki, kuri grib un var strādāt 21. gadsimta apstākļos. Tieši tādēļ būtu jāizmanto mūsu vēlēšanu sistēmas sniegtā iespēja vilkt “plusus” un svītrot kandidātus, lai dotu zaļo gaismu paaudžu apritei. Jauni un mūsdienīgi cilvēki ir atrodami gandrīz visās partijās, un tieši viņi ir pelnījuši karjeras uzrāvienu. Vecs un pieredzējis zirgs var būt mīļš, taču autosacīkstēs ir jāpiedalās ar automašīnu.
Kā atrast savējo
Navigācijai Latvijas partiju ainavā es šeit izmantošu diezgan subjektīvu pieeju, pēc kuras pats orientējos savos spriedumos. Aina mūsu partiju ainavā nebūt nav melnbalta, kur visi būtu viegli sadalāmi “labajos” un “ļaunajos”. Tādēļ vislabāk to var aprakstīt divās dimensijās: “vecie” vs. “jaunie” un “prognozējamie” vs. “šaubīgie”, kur tad katrs var spriest par savām prioritātēm. Var saprast cilvēkus, kuri vēlas pieturēties pie jau pazīstamā. Galu galā, “Vienotības”, NA un ZZS koalīcija, kas ar dažādiem likteņa līkločiem ir pie varas kopš 2009. gada, līdz šim ir piedāvājusi Latvijas iedzīvotājiem zināmu stabilitāti. Šī trauslā stabilitāte var pamatoti nepatikt dažādu iemeslu dēļ: Aivars Lembergs pie koalīcijas galda, OIK skandāls ar masveidīgi izšeftēto “zaļās enerģijas” naudu, maksātnespējas administratori un viss pārējais. Īsi sakot, koalīcijai var daudz ko pārmest. Taču kopumā šī valdība ir nolikusi Latviju uz zināmām sliedēm, kuras beigu beigās tomēr ved pareizā virzienā – uz augošu ekonomikas konkurētspēju, ciešāka integrāciju ES un NATO, ilgtspējīgu fiskālo politiku un tamlīdzīgi. Tas viss ir nācis ar mokām un sāpīgi; tādēļ šobrīd ļaut jaunizceptiem “tautas glābējiem” to sapostīt nebūtu prāta darbs. Galu galā, Latvijai šobrīd ir, ko zaudēt – un melo tie, kas sakās to neredzam.
Taču var saprast arī tos, kas vairs nevēlas balsot par vecajiem. Galu galā, pašreizējā koalīcija ir zaudējusi jebkuru “draivu”, enerģiju un rīcībspēju; tā, kā liekas, pat vairs lāga negrib pārvaldīt valsti. Spilgtākais piemērs tam ir savulaik varenās partijas “Vienotība” sabrukums no iekšpuses: bezjēdzīgi iekšēji strīdi un šķelšanās ir aizbiedējuši labu tiesu vēlētāju. Arī pārējie “vecie” – Nacionālā Apvienība un ZZS - cieš no korupcijas skandāliem un līdzīgām problēmām. Tādēļ varbūt tiešām ir vērts pameklēt kādu jaunu alternatīvu – kaut vai tikai tādēļ, ka šādi var atjaunot personālijas valdošajā elitē. Nevar taču prasīt, lai jauni ļaudis, kas vēlas veidot karjeru Latvijas politikā, stātos šajās vecajās, satrunējušajās partijās – šādu nevēlēšanos viņiem tiešām ir grūti pārmest. Īsi sakot, par jaunajiem balsot ir sava jēga.
Nošķīrums starp “vecajiem” un “jaunajiem” nesakrīt ar nošķīrumu starp “prognozējamajiem” un “šaubīgajiem”. Prognozējamās partijas ir tās, kuras, par spīti savai brašajai priekšvēlēšanu retorikai, pēc nonākšanas Saeimā, un, kazi, valdībā, nesāks darīt muļķības. Ar “muļķību nedarīšanu” es saprotu principiālu pieturēšanos pie līdzšinējā Latvijas attīstības pamatkursa un Satversmes pamatvērtībām – tādām, kā brīva, starptautiski konkurētspējīga tirgus ekonomika, skaidrs kurss uz NATO drošības politikā, latviešu valodas un nacionālās kultūras noteicošā loma publiskajā telpā apvienojumā ar cieņu pret minoritātēm, mūsdienīgas reformas sabiedriskajā sektorā, makroekonomiskā stabilitāte un reāla demokrātija. Visas “prognozējamās” partijas visas šīs lietas var interpretēt plaši un locīt uz visām pusēm – un tomēr atzīt tās par pamatvērtībām. “Šaubīgās” partijas turpretī pie izdevības var no tām pamatīgi novirzīties īstermiņa ieguvumu vārdā, tādēļ no tām var sagaidīt visu ko. Balsot par “šaubīgo” partiju var būt riskanti, un tādēļ aizraujoši – bet ja nu pēkšņi paveicās, un mēs tiešām iegūstam kaut ko būtiski labāku? Jautājums tikai, cik jūs esat gatavi riskēt. Piemēram, uz ko gatavi ir “Saskaņa” vai KPV.LV, ja nonāktu valdībā, mēs nezinām – arī pašas partijas to īsti neatklāj. Jautājums, vai jūs tiešām gribat to izmēģināt.
Šādā divdimensiju modelī, manuprāt, partijas izkārtojas aptuveni šādi (sk. attēlu). Pievērsīsim uzmanību: tas, ka partija ir veca, vēl nenozīmē, ka tā noteikti ir prognozējama (piem., ZZS). Savukārt jaunas partijas var būt tīri labi prognozējamas attiecībā uz pamatvērtībām. Vienlaikus šī shēma, protams, ir koriģējama atkarībā no katra paša politiskajām simpātijām.
Kampaņas un aktualitātes
Latvijas politiskās sistēmas ietvaros, balsojot par kādu partiju, jūs vienlaikus balsojat par konkrētu partiju koalīciju – neviena partija nekad nav valdījusi vienatnē. Tādēļ arī partiju programmas ir jāuztver, kā saka, cum grano salis: tie ir drīzāk labo nodomu saraksti, jo vēlāk valdībā partijai būs saistošs tikai kopā ar partneriem veidotais koalīcijas līgums. Koalīcijas partneru atlasē partijas pie mums mēdz būt visai izvēlīgas. Lielā intriga, protams, ir par Sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” iespējamo dalību valdošajā koalīcijā. Šāda iespējamība gan ir nemainīgi zema. Tomēr uzmanību piesaista fakts, ka skandalozā Artusa Kaimiņa partija KPV.LV joprojām ir izvairīga attiecībā uz savu sadarbību ar “Saskaņu”. Tas ir devis pamatu daudzām spekulācijām, piemēram, par KPV.LV saistību ar pazīstamo politiķi un miljonāru Aināru Šleseru, kuram daļēji piederošais laikraksts “Dienas Bizness” regulāri slavina Kaimiņa partiju un uzbrūk tās kritiķiem. Tomēr, lai gan prognozējams, ka KPV.LV noteikti saņems savu tiesu balsu un mandātu, partijai kopā ar “Saskaņu” diez vai būs vairākums.
Pēdējā mēneša laikā veiktās sabiedriskās domas aptaujas ir atšķirīgas pēc kvalitātes un metodoloģijas, tādēļ arī to sniegtie rezultāti ir visai atšķirīgi. Ir skaidrs, ka nākamajā Saeimā noteikti būs pārstāvētas “Saskaņa” un ZZS, visdrīzāk, kā divas lielākās frakcijas. Visdrīzāk tajā būs arī Nacionālā Apvienība VL!-TB/LNNK, Jaunā Konservatīvā partija un KPV.LV, kurām dažādi sociologi pašlaik sola no 5 līdz pat 15 procentu balsu. Pārējās partijas balansē uz 5% robežas – gan mazliet uzfrišinātā “Jaunā Vienotība”, gan liberālais “startaps” “Attīstībai/PAR!”, gan arī “Latvijas Reģionu Apvienība” (LRA). Šo partiju sekmes ir grūti precīzi prognozēt. Interesants ir jautājums, vai izredzes nonākt 13. Saeimā ir Tatjanas Ždanokas prokremliskajai “Latvijas Krievu savienībai” (LKS), no kuras šoreiz kandidē populārais žurnālists Andrejs Mamikins. Šai partijai gan ir zems reitings; tomēr tās vēlētāji bieži neatklāj savu izvēli aptaujās. Tādēļ nav izslēgts, ka “Saskaņai” varētu parādīties konkurents kreisajā flangā.
Ņemot vērā politiskā spektra raibumu, nav izslēgts, ka nākamā Saeima būs ļoti sadrumstalota: ja pašreizējā Saeimas sasaukumā ir pārstāvēti 6 saraksti, tad nākamajā to var būt līdz pat 9. Tas var pamatīgi sarežģīt valdības veidošanu – jo īpaši tādēļ, ka daudzām partijām būs grūti sēdēt pie viena galda. Tas attiecas ne tikai uz KPV.LV, kurai būs grūti atrast ticamu koalīcijas partneri – izņemot “Saskaņu” visi pārējie ir jau nolamāti par zagļiem un neliešiem. Arī bijušo KNAB izmeklētāju Jutas Strīķes un Jura Juraša pārstāvētā JKP varētu būt grūti sadarboties ar ZZS, kuras neformālais līderis joprojām ir Aivars Lembergs. Tas varētu būt pats lielākais izaicinājums nākamajam premjeram. Tomēr pieredze rāda, ka vienā koalīcijā teorētiski spēj strādāt ļoti dažādi politiskie spēki. Atcerēsimies, piemēram, 6. Saeimas vēlēšanas 1995. gadā, kad prezidents Ulmanis citu alternatīvu trūkuma dēļ valdību vadīt uzticēja tobrīd bezpartejiskajam Andrim Šķēlem - šajā valdībā piedalījās veselas 9 partijas. Īsi sakot, ļoti fragmentētas valdības darbu mēs esam jau pieredzējuši. Šis darbs varbūt nav īpaši efektīvs, tomēr valdība turas kopā tiktāl, kamēr nav jāķeras pie ārkārtējiem scenārijiem. Sadarbība ar “Saskaņu” būtu šāds ārkārtējs scenārijs, kuru pašlaik nopietni neapsver neviens. Tomēr galu galā visu tomēr izšķirs aritmētika – tā nopietnā un svarīgā tautas gribas izpausme, kurā mums visiem būs iespēja piedalīties.