Drukāt

Par atbalstu Ukrainai - trīs Latvijas anesteziologi

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Latvijas anesteziologi Edgars Vasiļevskis, Iveta Golubovska, Aleksejs Miščuks Ukrainā, 2024

Profesors Aleksejs Miščuks, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca

Viss ir ļoti vienkārši. Esam trīs ārsti anesteziologi no Latvijas. 2022. gada maijā mēs organizējam Baltijas reģionālās anestēzijas konferencē, pieaicinājām arī anesteziologus no Ukrainas. Jūnijā paši devāmies uz Ukrainu un redzējām, kas notiek aktīva kara laikā Ukrainā. Redzējām, kādi izaicinājumi ir Ukrainas kolēģiem. Sapratām, ka nedarīt neko nevaram. Tas bija tikai sākums.

Doma, ko darīt un kādā veidā palīdzēt cilvēkiem Ukrainā, veidojās ļoti ātri. Skaidrs, ka mūsu pieredze reģionālā anestēzijā ir pieprasīta un kara laikā aktuāla.

Jautājums: kā tu vari palīdzēt pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam? Atbilde: vajag iemācīt maksimālu ārstu skaitu darīt to, ko protam vislabāk – reģionālo anestēziju. Tas ir ceļš.

2024. gadā mēs jau otro reizi braucām kopā uz Ukrainu, šoreiz uz Ivanofrankivsku. Jau pēc pirmās reizes, kad bijām Kijivā, sapratām, cik apmācības kolēģiem Ukrainā ir nepieciešamas un ka viņi pēc tam reģionālo anestēziju pielieto savā darbā. Vairākkārt no Ukrainas atsūtīja bildes, lepojoties, ka veiksmīgi izmantojuši ultrasonoskopiju un reģionālo anestēziju.

Galvenais iespaids Ukrainā ir cilvēki. To, ko saskati cilvēku acīs. Sāpes un sēras, bet arī vienlaikus lepnums un nelaužamā gatavība visu pārvarēt. Palīdzēt viņiem mācīties, lai glābtu cilvēkus no sāpēm, ir mūsu pienākums, tāpēc uzaicinājām kolēģus arī pie mums, uz Latviju, uz mūsu slimnīcām.

Vienam cilvēkam tas viss nav pa spēkam, protams, tāpēc varu tikai lepoties, ka man ir tādi draugi, kolēģi un domu biedri kā Dr.med. Edgars Vasiļevskis un asoc. profesore Iveta Golubovska.

Dr.med. Edgars Vasiļevskis, RSU Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedra un Anatomijas un Antropoloģijas institūts, Rīgas 1. slimnīca un DAP sāpju klīnika

Kursu nodarbības ultrasonoskopijā un reģionālajā anestēzijā Ivanofrankivskā, 2024Ideja braukt uz Ukrainu un dalīties ar mūsu pieredzi radās 2022. gada Baltijas reģionālās anestēzijas konferencē Rīgā, kur ZOOM piedalījās anesteziologs no Ukrainas. Viņš stāstīja par ikdienas darbu, sniedzot palīdzību un veicot anestēziju karā ievainotajiem. Piedāvājām mūsu palīdzību, un Ukrainas kolēģi atsaucās. Tā kopā ar kolēģiem no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas un LU profesoriem Ivetu Golubovsku un Alekseju Miščuku gatavojāmies ceļā. Pirmajā braucienā uz Kijivu devāmies, īsti neapjaušot, kas kolēģiem nepieciešams, un turklāt bija arī zināms uztraukums par došanos kara zonā. Bet 2024. gada braucienā uz Ivanofrankivsku jau bija skaidrs, ka slimnīcām ir piegādāta aparatūra, bet nav nepieciešamo zināšanu reģionālās anestēzijas un analgēzijas veikšanai. Un tā tik ļoti ir vajadzīga, operējot karā ievainotos Ukrainas aizstāvjus un civiliedzīvotājus! Kursos piedalījās 50 anesteziologi un apmēram 70 sekoja kursiem attālināti. Kolēģi apguva bāzes zināšanas darbā ar sonogrāfijas aparātu un veicot blokādes. Zinātkāre un entuziasms kolēģu acīs arī kara laikā deva neatkārtojamu gandarījuma sajūtu par zināšanu nodošanu. Un atgriežoties Latvijā – lepnums par padarīto. Mums visiem ir pārliecība, ka noteikti brauksim un dalīsimies ar zināšanām atkal!

 

7.	Ukrainas kritušo varošu piemiņas iela Ivanofrankivskā, 2024Asoc. profesore Iveta Golubovska, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāte, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca

Man ir prieks un lepnums par to, ka man ir tādi draugi un kolēģi, ar kuriem jau otro reizi braucām kopā uz Ukrainu mācīt kolēģus veikt reģionālos blokus, lai palīdzētu ievainotajiem karavīriem brūču dziedināšanā.

Man lielākais šoks bija Ukrainas slimnīcas liftā, kad mēs braucām kopā ar jaunu puisi, varbūt 20 gadus vecu, kuram bija abu roku amputācija, ar sprādzienu sakropļota seja un, acīmredzot, arī aklums. Nespēju novaldīt asaras.

Mans lielākais pārsteigums, ka ukraiņu ārsti ir pilnīgi atteikušies no krievu valodas saziņas procesā gan ar mums, gan savā starpā, gan ar pacientiem. Lai apmācības procesā nebūtu grūtības tiem, kas labi nepārzin angļu valodu, bija tulkotāja, kas tulkoja lekcijas un jautājumus.

Mums Latvijā ir ko pamācīties.

Interese no kolēģu puses bija milzīga. Veicot blokādes pacientiem, apkārt sastājās ārstu grupa, kas uzdeva jautājums un filmēja procesu. Ukrainas ārstiem nav viegli, jo kopš 2019. gada nevarēja izbraukt apmācību nolūkā COVID - 19 epidēmijas dēļ, pašlaik izbraukšana ir ārkārtīgi ierobežota aktīvā kara dēļ.

Atvadoties viņiem acīs ir kaut kāda neizsakāma cerība un skumjas, jo mēs braucam prom, bet viņi paliek …

Ļoti ceru, ka mēs jau 2024. gada pavasarī varēsi uzņemt ukraiņu ārstus Latvijā mūsu slimnīcās, lai turpinātu apmācības.

Paldies, Latvijas Medicīnas fondam (LMF) par finansiālu atbalstu, lai segtu tās izmaksas, kas rodas šādā programmā.