Drukāt

IV Pasaules latviešu zinātnieku kongresa Veselības un medicīnas zinātnes sekcijas sēdes vadītāja Uģa Gruntmaņa uzruna

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Labrīt un esiet sveicināti kolēģi šodien šai skaistajā dienā Rīgā, no tuvuma un tāluma!

Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienības jeb LĀZA vārdā un visu kolēģu vārdā, kuri atrodas ārpus Latvijas es sveicu visus ar Latvijas tauvojošo simtgadi un mūsu kopējo 4. Pasaules Latviešu Zinātnieku kongresu, un, protams, vēlu veiksmīgu medicīnas zinātnes sekcijas norisi.

Es gribu izteikt vissirsnīgāko paldies visiem, kas piekrita uzstāties un iesniedza savus zinātniskos darbus mūsu sekcijā, tie bija ļoti dažādi un interesanti.

Tas, ka 4. Pasaules Latviešu Zinātnes kongress notiek Latvijas simtgades gadā, mums katram liek padomāt, kā un kas notika medicīnas augstākā izglītībā un zinātnē pirms simts gadiem, kas notiek šodien, kāda ir un būs mūsu medicīnas zinātnes nākotne!

Simts gadi ir būtisks laika sprīdis katras valsts un tautas vēsturē! Gandrīz pirms simts gadiem 1919. gadā, tika dibināta pirmā medicīnas fakultāte apmācībai un pētniecībai Latvijā. Akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatā “Zinātnes un augstskolu sākotne Latvijā” ir fenomenāli aprakstīts, kā tas notika, kā Latvijas un ne Latvijas izcelsmes ārsti un zinātnieki no visas pasaules tika sasaukti kopā katrs ar savu dažādo pienesumu, lai uzsāktu strādāt Latvijas labā, apmācot latviešu ārstus un medicīnas zinātniekus…. No grāmatas lapām varēja tiešām sajust šo fantastisko enerģiju…. enerģiju, ka mums Latvijā būs savi ārsti, būs sava medicīnas zinātne!

Pirmspēdējais LU rektors pirms Padomju armija okupēja Latviju, profesors Auškāps savā runā teica, to pārfrāzējot, ka zinātnē nevaram darboties pa vienam, jo esam maza tauta, ir maksimāli jāsadarbojas savā starpā ar parējām Baltijas un Skandināvijas augstskolām, lai padarītu būtiskas lietas… Latvijai lēnām atdzimstot 1988. gadā, izcilais profesors Ilmārs Lazovskis teica, ka Latvijas ārstiem un zinātniekiem jābrauc uz Rietumvalstīm un jāsadarbojas ar Latviešu un bijušajiem Latvijas kolēģiem… šie vārdi ir vēl svarīgāki šodien! Mums visiem, lai kur mēs arī nebūtu ir vairāk jāsadarbojas! 
Jautājums ir vai tas notiek? Vai lielākai daļai jauno medicīnas pētnieku ir pieredze ārzemju labākajās laboratorijās? Nezinu kā ar medicīnas zinātniekiem, bet tikai 20% jauno ārstu Latvijā ir bijuši pieredzes apmaiņā ārzemēs pēc Jauno Ārstu Asociācijas datiem. Ticu un ticam, ka tam jānotiek daudz biežāk, vairāk un ar mērķtiecīgu nodomu! Arī šī mūsu simtgades sanāksme būs ar daudz lielāku pievienoto vērtību, ja būtiski palielināsies mūsu sadarbība savā starpā un ar visiem latviešu un Latvijas izcelsmes zinātniekiem kas ir Latvijā un ārzemēs!

Lai gan Latvija gandrīz 50 gadus bija izrauta no normālas valsts attīstības ceļa, un daudz kas padarīts pēdējos 28 gados, latviešu zinātniekiem gan Latvijā, gan pasaulē ir bijušas vairākas publikācijas augstākās raudzes žurnālos, jautājums mums visiem ir, vai tas bija maksimums… Vai varējām izdarīt labāk, kvalitatīvāk? Vai katrs no mums izdarīja visu pēc labākās sirdsapziņas? Vai sadarbojāmies pietiekoši? Vai ar valsts varu runājām vienā vai vismaz līdzīgās balsīs? Kāpēc to saku?

Saku to tāpēc, ka Latvijai ir mazākais finansējums no valsts augstākai izglītībai no visām Baltijas valstīm ap 1.2% no IKP, mazākais. Es atkārtoju, vismazākais finansējums zinātnei starp ES valstīm ! un tas ir zem 0.5%, kamēr Igaunijai tas tuvojas 1.5%, un Latvijai tas ir vēl mazāk nekā 2006. gadā! Kā tā var būt? Zinātne tā ir valsts ilgtermiņa attīstība!

Vai tos medicīnas zinātniekus ko sagatavojam, vai izdarām labāko, ko varam… Vai tos vienmēr vada cilvēki ar kvalitatīvu apmācību zinātnē un publikācijām augstākās raudzes žurnālos… Vai atbalstam viņus pēc PhD iegūšanas ar kvalitatīvu postdoktorantūru, kur daļa noteikti būtu jāiziet ārzemēs? Domāju, ka nē, jo pēc PB datiem, vairāk nekā 50% jauno medicīnas pētnieku ar doktora grādu piecu gadu laikā pēc grāda iegūšanas nav neviena publikācija! Vai tas ir valstiski, vai tas ir uz progresu vērsts, vai katrs no mums kā nodokļu maksātājs to atzītu par naudas ieguldīšanu, kur saņemta maksimāla atdeve?

Mums ir vismazāk publikāciju no trim Baltijas valstīm, tai pašā laikā mums ir visvairāk augstākās izglītības mācību iestādes (59), neskaitāmi zinātnes institūti (Anglijā ir ~180 augstskolas uz 65 miljoniem iedzīvotāju), augstskolu skaits nav būtiski mainījies pēdējos 20 gadus. Tas notiek laikā, kad Latvija pēdējos 28. gados ir pazaudējusi 700 000 cilvēku (tikpat Lietuvā, 200 000 Igaunijā), paredz, ka līdz 2030. gadam Latvija zaudēs vēl 10%, Lietuva 8% un Igaunija 4% iedzīvotāju. Taču šie cipari lai gan traģiski, nav tik sāpīgi kā skolnieku skaits, kas pēdējos divdesmit gados samazinājies no 400 000 uz 220 000 šogad. No Latvijas katru dienu turpina izbraukt 50 cilvēki (tai skaitā zinātnieki, ārsti). Kā to apstādināt?

To var apstādināt! To var apstādināt atmetot to, kas Latvijā medicīnas zinātnes un augstākā izglītībā ir nepiemērots mūsdienām, paņemot no citām valstīm to, kas tur darbojas, un atstājot to, kas Latvijā ir tiešām labs! 
PB pētījums Latvijā skaidri parādīja, ka veids kā valsts maksā augstskolām ir jāvirza prom no postpadomju “budžeta vietām” un tas jādara daudz straujāk. 
Kopenhāgenas universitāte 2007. gadā apvienojās ar Karalisko veterināro un lauksaimniecības universitāti un Dānijas farmācijas universitāti, to padarot par lielāko universitāti Skandināvijas valstīs. Tā tagad sevī ietver 5000 pasniedzējus, 11 universitātes slimnīcas un medicīnas fakultāti. Apvienojoties tā stimulējusi pētniekus sadarboties, un veiksmīgi piesaistīt lielākus institucionālus projektus! 
Tartu universitāte mums parāda, lai veicinātu apmācības un zinātnes attīstību un lielāku sadarbību savā starpā 2015. gadā, restrukturēja fakultātes izveidojot no deviņām tikai četras…. 
Tai ir valsts programma, kas aicina mājās igauņu jaunos pētniekus, kuri apguvuši zinātni pasaules labākajās laboratorijās, dodot tiem trīs gadu sēklas naudu, laboratoriju un cilvēka cienīgu algu! 
Mayo klīnika mums parāda jau no tās pirmsākumiem tika ieviests, ka klīnikas/fakultātes vadītājs var būt tikai uz vienu termiņu, ja vadītājs ir izcils, tad maksimums divi termiņi, bet ne vairāk. Kapēc? Tāpēc, ka esot vadītājam ilgāku laiku progress bremzējas….
Islandes un Oslo universitātes mums parāda, ka rektora velēšanās piedalās visi studenti, darbinieki, pasniedzēji!

Ir skaidrs, ka, lai jaunie medicīnas zinātnieki neaizbrauktu pavisam, mums jāvirzās lielākas caurspīdības, demokrātijas un egelitārisma virzienā un tad, strādājot kopā, mēs sasniegsim visizcilākos rezultātus. 
Naudas hronisks trūkums zinātnē, absolūti nepietiekams jauno zinātnieku atbalsts, minimāla vai neesoša rotācija daudzos augstākos medicīnas izglītības un zinātnes amatos ir daudzos radījis nedrošības, neskaidrības un pat baiļu sajūtu… cīnīšanos par “savu daļu”, pretēji tam, lai strādātu kopā… Rezultāts - daļa aizbrauc nevis uz apmācībām, bet pavisam!

Mans lūgums, mana cerība ir, ka katrs kolēģis, kas ir ārzemēs, pieņems pie sevis vienu kolēģi gadā apmācībai. Kā teica profesors Lazovskis tas ir kritiski svarīgi un ticu, ka mēs to varam! 
Tas viss kopā būtiski stiprinātu mūsu Latvijas medicīnas zinātnes varējumu!
Es kā LĀZA vadītājs apņemos, ka mēs kā organizācija esam darījuši (pie LAZA biedriem viesojušies simtiem kolēģu) un turpināsim darīt visu iespējamo, lai šādu zinātnieku un mediķu apmaiņu palielinātu! 
Mums jātic, ka visi kopā to varam izdarīt, jo tas ir kritiski svarīgi, jātic, ka Latvija noteikti nosvinēs savu 150. un 200. dzimšanas dienu ar plaukstošu medicīnas zinātni!

Paldies, Jums par uzmanību un lai mums izdodas mūsu konference.

Drukāt

Latvijas ārsta Ģirta Aleksejeva pieredze Sietlas bērnu slimnīcā

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Bērnu ķirurgs Ģirts Aleksejevs (Latvija) un LĀZA biedri - bērnu ārste Zaiga Alksne-Phillips un ķirurgs Juris Mačs (ASV) 2018. gada martā Sietlā.Mans ceļš uz ASV Sietlas bērnu slimnīcu (Seattle Children's Hospital) aizsākās 2014. gadā, kad manī pirmo reizi radās liela vēlme un apņemšanās gūt jaunu pieredzi un papildināt savas zināšanas ķirurģijas klīnikā ASV, kurā, pēc manām domām, tiek ievēroti pasaulē visaugstākie kvalitātes standarti un pacientu drošības principi. Tas izdevās, pateicoties fantastiskajai, vitālajai un vienmēr atsaucīgajai kolēģei bērnu ārstei Zaigai Alksnei-Phillips no ASV. Ar viņas palīdzību un lielu neatlaidību, izmantojot plašo draugu un kolēģu loku, 2018. gada martā tika noorganizēta mana vizīte Sietlas bērnu slimnīcā. Gribu piebilst, ka Zaiga Alksne-Phillips ir palīdzējusi un sniegusi savu atbalstu daudziem mūsu kolēģiem no Latvijas, lai viņi varētu izglītoties un gūt šo vērtīgu pieredzi.
Sietlas bērnu slimnīcas apmeklējums man ļāva vērot bērnu ķirurgu ikdienu operāciju zālē, konsultatīvajās pieņemšanās, vizītēs, sapulcēs un pacientu apspriedēs, piedalīties endoskopiskos izmeklējumus. Gūtā pieredze bija ļoti vērtīga, jo īsā laikā tika redzēts liels pacientu skaits, t.sk. sarežģīto gadījumu skaits, iepazīta darba organizācija, kas ir būtiski atšķirīga no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijā. Viens no maniem vizītes galvenajiem mērķiem bija izprast darba organizācijas principus un pacientu drošības algoritmus, jo šie aspekti ir ārkārtīgi nozīmīgi, un svarīgi ir ieviest tos arī Latvijā, lai uzlabotu darba kvalitāti, efektivitāti un drošību.

Foto no kreisās: Bērnu ķirurgs Ģirts Aleksejevs (Latvija) un LĀZA biedri - bērnu ārste Zaiga Alksne-Phillips un ķirurgs Juris Mačs (ASV) 2018. gada martā Sietlā.

Drukāt

Universitāšu slimnīcas iet bojā, ko darīt?

Autors Uģis Gruntmanis.

Publicēts portālā IR, 23.04.2018.

Papildus 200 miljoni veselības aprūpei, būtiski neuzlabos kritisko situāciju universitāšu slimnīcās, tā ir un būs milzīga problēma Latvijas pacientiem. Kāpēc?

Jo lielākā daļa ārstu Latvijas vadošajās slimnīcās strādā uz ceturtdaļu vai pusslodzi tikai viena iemesla dēļ – viņi nevarēja, nevar un nevarēs atļauties to darīt uz pilnu slodzi, jo samaksa par “slodzi” ir fenomenāli zema (pēc algas palielinājuma šogad vidēji 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas). Un tāpēc ārsti turpinās strādāt divās un trīs darbavietās.

Šī “kārtība”, kad visi ārsti universitāšu slimnīcās nestrādā pilnu darba laiku, rada milzīgas pieejamības un kvalitātes problēmas Latvijas pacientiem, kā arī paildzina pacientu atrašanos slimnīcā, jo nevar notikt un nenotiek intesīvs diagnostikas un ārstēšanas process. Igaunijas universitāšu slimnīcās līdzīgi jau nenotiek pēdējos 10 gadus!

Ar 200 miljonu eiro piešķiršanu to bija iespējams būtiski uzlabot, taču tas netika izdarīts koalīcijas partiju līderu gļēvuma dēļ lobijistu un lielo ziedotāju priekšā! To pilnībā atzina ZZS veselības ministre.

Bet padomāsim uz mirkli, vai varam iedomāties situāciju, kad ministrijas, bankas, lielākā daļa pieredzējušāko darbinieku strādātu uz pusslodzi vai mazāk un pēcpusdienā savā darba vietā vairs nebūtu atrodami, bet dotos veikt tieši tādu pašu darbu citā iestādē? Kāda būtu šo iestāžu produktivitāte, kvalitāte un iespēja koordinēt darbu?

Taču tieši tāda ir ikdienas situācija Latvijas universitāšu slimnīcās. Atcerēsimies arī to, ka universitāšu slimnīcās nonāk vissarežģītākie Latvijas pacienti, tur katru dienu būtu jānotiek augsta līmeņa medīcīnas studentu, rezidentu, māsu apmācībai, kolēģu nepārtrauktām diskusijām, kā lietas darīt labāk! Taču tas notiek pārāk reti, jo ārstiem, gan citiem apmācītājiem ir maksimāli ierobežots laiks, jo jābūt darbā vēl vairākās citās darbavietās, kur “jāizstrādā” valsts piešķirtās “kvotas” un lai varētu nopelnīt kaut nedaudz cienīgu atalgojumu.

Tā noteikti nav ārstu vaina, bet ZZS politiķu absolūta mazdūšība un nevēlēšanās saprast, kas veselības aprūpē ir vissvarīgākais!

Tas ir vistiešākais politiskā nepotisma rezultāts, jo neviens no ZZS vadības neuzņemas svarīgo ministriju vadīšanu, bet tur deleģē profesionāļus – cilvēkus, kuriem nav politiskā “svara” un kuri nespēj vajadzīgās un caurspīdīgās reformas ieviest dzīvē.

Tiklīdz reformām nav atbalsta partiju vadībā, jo kāds no lieliem ziedotājiem vai lobijistiem iebilst, viss apstājas. Tā ir Latvijas traģēdija, kad 90% no ģimenēm Latvijā pēc nodokļu nomaksas ienākumi ir ap 700 eiro, bet mēs ļaujam “ziedotājiem” partiju kasēs ieskaitīt katram 15 000 eiro! Runāšana par to, ka šie cilvēki dara to tāpat un neko neprasa pretī, ir meli! Šī nauda veicina korupciju partijās un politiķos, nes labumu dažiem, taču ne lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju.

Esmu par privātām veselības aprūpes iestādēm, taču to vadītājiem ir jāmācās no citām ES valstīm un jāsaprot, ka lielākajā daļā ES valstu privātajās iestādēs pacienti maksā privāti un nesaņem valsts finansējumu. Privātās iestādes valstij būtu jāiesaista, ja rindu dēļ universitāšu un reģionālajās slimnīcās pacienti nevar piekļūt nepieciešamajiem pakalpojumiem. Jāsaprot, ka universitāšu slimnīcas ir vienmēr bijušas un tām būtu jābūt Latvijas medicīnas lepnumam, taču pašreizējā situācijā tās ir pilnībā novājinātas ar finansējumu, kas ir neadekvāts pietiekami selektīvas kvantitātes un kvalitātes uzturēšanai ārstniecībā, nerunājot par apmācības kvalitātes un zinātnes attīstību.

Ar to es negribu teikt, ka ar universitātes slimnīcām viss ir kārtībā. Nebūt nē! Ja būtu piešķirts vairāk līdzekļu, tad būtu bijusi iespēja daudz aktīvāk stimulēt universitāšu un universitāšu slimnīcu ciešāku sadarbību (vismaz dalīties ar informāciju par nostrādātajām stundām katrā iestādē, mērot pacientu un personāla apmierinātību ar ārstiem un otrādi). Universitāšu slimnīcās būtu jāveicina daudz lielāka caurspīdība par izlietoto finansējumu, kā arī algām, kritērijiem par ko un kas tiek piešķirts, būtu jābūt plašāk apspriestam un skaidrotam, ar daudz plašāku “ierindas” ārstu, rezidentu, māsu, kā arī pacientu un pacientu organizāciju iesaistīšanos šajā procesā.

Nav pieļaujams, ka slimnīcā pieredzējušu ārstu algas atšķiras pat vairāk nekā 10 reizes, un ministrijas vadība, tikai norausta bezspēcībā plecus, kad viņiem par to jautā.

Ja finansējums būtu nozīmīgi palielināts un ārsti visu darba dienu pavadītu vienā darbavietā, tad ārsti daudz aktīvāk iesaistītos pacientu aprūpes kvalitātes procesu uzlabošanā, ārstus apmācot Lean un Six sigma procesos un izveidojot atvērtu sistēmu, kur par pieļautām kļūdām ārstam nav bailes ziņot, bet tas tiek diskutēts atklāti – ar domu novērst kļūdas nākotnē, slimnīcai izstrādājot sistēmiskus risinājumus.

Taču tas viss nav iespējams, ja ārsti nestrādā vienā noteiktā darbavietā (darbs universitātē un universitātes slimnīcā būtu vēl vairāk jāveicina) visu savu darba laiku.

Piešķirtais lielais finanšu pielikums neveicinās neko no manis nosauktā, būs ielāps visam, līdz ar to nedos būtiskus rezultātus, bet tiks izmantots saukļu veidā vēlēšanu politiskajā cīņā.

Fenomenāli mazo algu dēļ arī rezidenti ir spiesti strādāt vairākās darbavietās. Pēc Jauno ārstu asociācijas aptaujas datiem, 38% rezidentu strādā divās darbavietās, 26% – trijās un 10% – pat četrās. Par kādu apmācības un darba kvalitāti mēs varam runāt? Runājot ar daudziem rezidentiem un ārstiem, ir skaidrs, ka rezidenti bieži vien strādā bez pietiekamas uzraudzības un apmācības, jo uzraugošiem ārstiem jābūt divās, trijās un četrās darbavietā!

Lai gan skaidrs, ka medicīnas aprūpe pēdējos 10 gados ir uzlabojusies, tas ir noticis pārāk lēni, salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, jo netiek sekots pragmatiskiem ieteikumiem.

Piešķirot būtiski lielāku finansējumu Latvijas medicīnai, bet neesot skaidrībai, kur un kā to pārdomāti izlietot, nepanāksim to, ko varējām un vēl varam uzlabot.

Es aicinu Finanšu ministriju un Veselības ministriju to pardomāt un būtiski lielāku finansējumu piešķirt Latvijas universitāšu un reģionālajām slimnīcām!

Autors ir ārsts un profesors Teksasas universitētē “Southwestern”, Latviešu Ārstu un zobārstu zpvienības (LĀZA) vadītājs

Drukāt

Latviešu ārsts misijā Ekvadorā

Autors Publicēts 2018. gada 31.martā laikrakstā LAIKS.

No kreisās: Dr. Rafael Barrera, Dr. Pauls Grūbe, Profesors Gene Coppa, Dr. David Hoffman, bērnu chirurgs

No kreisās: Dr. Rafael Barrera, Dr. Pauls Grūbe, Profesors Gene CoppaDr. David Hoffman, bērnu chirurgs

 Pavisam nesen Amerikas latviešu ārsts – anesteziologs Dr. Pauls Grūbe, Assistant Professor Anestēzijas nodaļā Ņujorkas štata Medicīnas fakultātē Bruklinā, devās misijas braucienā uz Quito pilsētu Ekvadorā (Quito Ecuador), kur kopā ar pieciem chirurgiem, divām anestēzijas māsām, vēl vairākām medicīnas māsām un techniskajiem darbiniekiem palīdzēja cilvēkiem, kuŗiem citādi nebija iespējams atveseļoties. Tas bija misijas darbs – Amerikas mediķi, tostarp mūsu tautietis Dr. P. Grūbe, ziedoja savu laiku, prasmes un zināšanas. Misijas sponsors bija Northwell Health Global Surgical Initiative un tās galvenais chirurgs, profesors Gene Copa. Nedēļas laikā tika izoperēti 45 slimnieki, tostarp 20 bērni ar iedzimtās šķeltās lūpas jeb „zaķa lūpas” kaiti. Visjaunākā paciente bija divus mēnešus veca meitenīte. Šai apvidū bērniem šāda medicīniskā aprūpe nav pieejama. Quito ir pilsēta, kuŗā dzīvo ap 3 miljoniem iedzīvotāju, lielākoties ļoti trūcīgi. Pilsēta atrodas Andu kalnos 2850 metru virs jūras līmeņa,  25 km attālumā no ekvatora. Augstuma dēļ mediķiem bija bažas par hipoksijas briesmām, kas var gadīties, lietojot anestēzijas gāzes augstākā koncentrācijā. Ik rītu pulksten 6.30 Amerikas mediķi sēdās autobusā, lai dotos apm. 45 minūšu braucienā uz Padre Carollo slimnīcu (brauciens ritēja caur pašiem trūcīgākajiem Quito rajoniem). Dienas gaitas beidzās sešos vakarā, tad vakariņas un atpūta, lai nākamajā dienā atkal dotos ceļā. Operācijas notika Charity Hospital, kur dziedē nabadzīgos ļaudis. Kā stāsta Dr. P. Grūbe, slimnīca ir nesen uzbūvēta, labi apkopta un tīra. Misijas mediķiem te gatavoja pusdienas – tipiskus Ekvadoras ēdienus. Daudz medicīnisko materiālu Amerikas dakteŗi bija atveduši līdzi, bet daudz kam vajadzēja izdomāt aizstājējus. Toties dakteŗi „atklāja” lieliskās, siltās alpakas segas, kuŗās ietina slimniekus.

Misijas beigās tomēr izdevās iekārtot vienu brīvu dienu, lai iepazītu svešo zemi un pastaigātu pa ekvatora līniju.

Mediķi mājās atgriezās ar patiesu misijas apziņu – jo bija izdevies palīdzēt cilvēkiem, pretī nesaņemot neko materiālu, bet galvenais – gandarījumu par iespēju no sirds palīdzēt cilvēkiem, kuŗi mūsdienu pasaulē cieš no nabadzības un bezpalīdzības.

 Par Dr. Paulu Grūbi. Viņš ir Latviešu ārstu un zobārstu (LĀZA) biedrs, tāpat kā viņa tēvs – Dr. med. Pauls Grūbe (sen.), kurš savulaik bija LĀZA priekšsēdis. Strādājis lielākajā veselības sistēmā Ņujorkas apkārtnē – Staten Island University slimnīcā par anesteziologu. (Red.)

Dr. Pauls Grūbe operāciju zālē Padre Carollo slimnīcā Dr. Pauls Grūbe apskata pacientu

Foto: Operāciju zālē Padre Carollo slimnīcā

Satikšanās ar slimniekiem un izmeklēšana pirms operācijas 

 

Drukāt

Citas publikācijas

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Šajā apakšsadaļā tiks izvietotas dažādas publikācijas.