Drukāt

Starmeša gaismā Dr. Atis Bārzdiņš

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

2016. gada 14 .martā Starmeša gaismā viesojas Dr. Atis Bārzdiņš, hematologs-onkologs Sietlā, ASV 

Laikam savā būtībā esmu ideālists un sapņotājs: izaugot Padomju Latvijā 70. un 80. gados, idealizēju to, kā mums tobrīd nebija – ļoti gribējās brīvu Latviju. Taču, kad tas piepildījās, savu vietu Latvijā nevarēju ieraudzīt. 1994. gadā, absolvējis Latvijas Medicīnas akadēmiju, pieprasījumu pēc sapņaina ārsta intelektuāļa nemanīju. Tā nu nolēmu doties pasaulē laimi meklēt.

Uz Ameriku atbraucu, pateicoties Dr. Ainas Galējas-Dravnieces sagādātajām grāmatām un stipendijai, ko Dr. Juris Lazovskis viņas vārdā bija izsludinājis. Viņš palīdzēja gatavoties, nokārtot nepieciešamos eksāmenus un atrast vietu rezidentūrā ASV. Tā divu gadu mācīšanās USMLE eksāmeniem bija transformējošs process, kas prasīja lielu neatlaidību, un tā tobrīd atradās.
1997. gadā ierados ASV un uzsāku iekšķīgo slimību rezidentūru Ņujorkā. Turpat, Ņujorkā, St. Luke’s and Roosevelt Hospital 2000.–2003. gadā specializējos hematoloģiskajā onkoloģijā.
Pēc specializācijas hematoloģijā un medicīniskajā onkoloģijā 2003. gadā manu tālāko karjeras trajektoriju lielā mērā noteica tas, ka ASV biju ieradies apmaiņas studenta statusā ar J-1 vīzu. Lai izpildītu tās nosacījumus un paliktu ASV, turpmākos piecus gadus strādāju izsludinātajos ārstu trūkuma rajonos Kolorādo un Floridā. Ar to vēl aizvien naivo priekšstatu par ASV, kāds bija izveidojies pirmajos sešos gados, dzīvojot liberālajā un kulturāli bagātajā Manhetenā, dzīve un darbs nomaļās un konservatīvās lauku pilsētās bija milzīgs kultūršoks.

 

Šajos prakses uzsākšanas lauku gados nācās iepazīt tos finansiālos apsvērumus, kas nosaka ASV medicīnas apriti. Onkoloģija tolaik (ap 2003.–2005. g.) piedzīvoja milzīgas pārmaiņas ķīmijterapijas apmaksā. Līdz tam vairākums onkologu strādāja savās privātpraksēs un varēja nopelnīt pienācīgus procentus no ķīmijterapijas zāļu cenām: jo vairāk un dārgāk ārstēja, jo vairāk arī nopelnīja. Nopelnīt tiešām varēja labi, taču valdība sistēmu mainīja tā, ka šie peļņas procenti kļuva daudz mazāki. Tā nu, lai izdzīvotu, praksēm bija vai nu jāaug, jāapvienojas, vai – visbiežāk – pēc dažu gadu ilgas finansiālas agonijas jāpārdodas slimnīcām vai citām lielpraksēm. Šis bija ļoti komplicēts un bieži pat traģisks laiks. Mani pirmie darba devēji bija onkologi, kas cīnījās par sava biznesa izdzīvošanu. Laikā, kad būtu noderējis pieredzējuša kolēģa padoms komplicēta slimnieka ārstēšanā, uzsvars bija uz peļņas nodrošināšanu, turklāt risinājās nebeidzamas intrigas ar konkurentiem, kuru, pat par spīti oficiālam ārstu trūkumam, bija pietiekami. 

 

Lai gan šie pirmie darba gadi bija ārkārtīgi grūti, tie norūdīja un deva milzīgu pieredzi. Par spīti ārējiem procesiem – kad durvis aizvērās un biju palicis aci pret aci ar slimnieku un viņa problēmām, varēju izmantot visas zināšanas, ko biju ieguvis apmācības gados, un izkopt efektīvu prakses stilu. Hematoloģija piedāvāja intelektuālu izaicinājumu, liekot kļūt izveicīgam diagnostikā, jo daudzas hematoloģiskās problēmas ir labi paslēptas un komplicētas citu orgānu slimības. Savukārt onkoloģija bija izaicinājums vairāk slimnieka un arī pašam savas būtības izpratnē, rodot iemaņas, kas ir nepieciešamas, vadot cilvēkus cauri kritiskam dzīves posmam, bieži vien līdz tās beigām. Par spīti bieži atkailinātām un skarbām emocijām, izveidojās jauna izpratne par to, kā cilvēciskais trauslums savijas ar mūsu nebeidzamo varenību. Protams, tā ir arī ļoti dinamiska specialitāte. Tā nu noteikti esmu atradis gandarījumu savā darbā, par ko liktenim esmu ļoti pateicīgs.

 

Pēc lielās turbulences manas prakses pirmajā desmitgadē pēdējos gados darba vide ir krietni rāmāka

Šobrīd strādāju lielā daudzprofilu praksē Sietlā un varu teikt, ka beidzot man ir normāls darbs. Te ārstiem ir standartizēti līgumi un fokuss uz to, kur tam ir jābūt, – uz slimnieku aprūpi.
Lai gan darbs sniedz gandarījumu, līdz īstam piepildījumam vēl ir tālu. Pēdējos gados man ir kļuvis svarīgi pārdomāt savu lomu vēža aprūpes procesā, kas ir ļoti nepilnīgs. Kaut gan ir daudz jaunu sasniegumu, ciešanas, kas ir saistītas ar vēzi, nesamazinās. Mēs neesam iemācījušies rūpēties vispirms par to, kas pašiem slimniekiem ir svarīgākais, turklāt šobrīd onkoloģija ASV ir uzņēmusi kursu, kas varētu izputināt sabiedrību. Te pamatā ir trīs faktori: milzīgā attīstība jaunās vēža ārstēšanas metodēs, īpaši mērķētās zāles un procedūras un imūnterapija; nekontrolētā zāļu kompāniju patvaļība, nosakot zāļu cenas, kas neatspoguļo nedz to radīšanas izmaksas, nedz noderīgumu; vēzim vēl aizvien ir baismīga stigma – un aizvien vairāk cilvēkiem tas tiek atrasts, un aizvien vairāk cilvēku ar to turpina dzīvot.

 

2013. gadā radīju savu blogu www.oncouniverse.com, kur proponēju OncoUniverse ideju – sistēmu, kas ļautu vēža ārstēšanas procesam funkcionēt, izmantojot digitālo tehnoloģiju iespējas. Būtu jāpārvar daudzas barjeras, kas šobrīd stāv ceļā datu apmaiņai. Lai gan ne viegli, bet tas būtu iespējams, un, izveidojot anonimizētas un interaktīvas medicīniskās datubāzes, varētu radīt vēža informācijas plūsmu, kas – līdzīgi internetam – paātrinātu un vienkāršotu attīstības procesu. Doma, šķiet, ir vienkārša, taču šobrīd tai vēl netic: ne tam, ka barjeras ir pārvaramas, ne tam, cik liels potenciāls šādam vēža informācijas lielceļam varētu būt. Kopš 2014. gada ar grupu līdzdomātāju uzsākām projektu www.cancer-story.com, lai sekmētu neformālu vēža informācijas apmaiņu.

 

Jūtu, ka manā dzīvē ir pienācis brīdis atjaunot saikni ar Latvijas ārstiem. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs Uģim Gruntmanim un jaunajai LĀZA valdei par tās aktualizēšanu un aicinu kolēģus, kuri no Latvijas – līdzīgi mums – ir izbraukuši, iesaistīties tās apritē. Es domāju, ka ir ļoti svarīgi noturēt šo saikni, gan lai mūsu pieredze noderētu Latvijā, gan arī lai mēs paši saglabātu šo saikni.
Vai plānoju atgriezties Latvijā? Es to tiešām neizslēdzu, lai gan apstākļi šobrīd tam nav piemēroti. Mani ļoti uztrauc Latvijas demogrāfiskā krīze un tas, cik maz par to redzu Latvijā runājam. Nemainot pastāvošo dinamiku, Latvijai var nebūt spēka un apņēmības izaugsmei un attīstībai. Varbūt šā tautas veselīguma jautājuma kustināšana varētu kļūt par vienu no LĀZA misijām.