Dr. Uģis Gruntmanis, LĀZA expriekšsēdis

Ansi Muižnieku pirmoreiz satiku gandrīz pirms 30 gadiem. Toreiz es kā jauns Latvijas ārsts uz 3 mēnešiem biju pie Kristapa Keggi Jeila universitātē, kad Kristaps man teica, ka latviešu internists no Kalifornijas labprāt mani uzaicinātu uz savu privātpraksi, lai es redzētu, kāda tā ir. 

Ansis mani sagaidīja savā Jaguāra auto, iededzis un smaidīgs un nogādāja pie sevis mājā, kurā bija arī tenisa laukums un baseins, tas man viss likās kā Holivudas filmās. Pie pacientiem slimnīcā viņš devās uzvalkā, ar visiem slimnīcā mani laipni iepazīstināja, sēžot slimnīcas ārstu lounge, iedzerot kafiju ar kādām uzkodām. Ansis privātpraksē kā internists veica sigmoidoskopijas, pulmonālās funkcijas testus… bija sirsnīgs un laipns ar personālu un pacientiem. Tas bija mans “wou” moments, gribu līdzināties Ansim! Braucot prom, Ansis ar sievu Ingrīdu lūdza ierakstu viesu grāmatā… Sākot to šķirstīt, biju šokā, jo pie viņiem bija viesojušies viss Latvijas mākslas un mūzikas zieds. Māja bija gaumīgi iekārtota ar šo Latvijas mākslas izcilību darbiem. Vienu dienu Ansis man teica, lai nenāku uz pieņemšanām praksē, bet aizveda mani uz Disnejlendu, pēc tam piektdienas vakarā devāmies uz viņu mājiņu kalnos, divas dienas pagāja, ejot pa kalnu takām, viņš uzdeva jautājumus, stāstīja. Ansis mani iedrošināja mācīties USMLE licenzēšanas eksāmeniem. 

Atvadījāmies kā draugi un kopš mūsu pirmās tikšanās 1993. gadā esam tikušies daudzas reizes gan Latvijā, gan Kalifornijā, kad uz turieni pārcēlāmies ar ģimeni 1999. gadā. Ansis man teica, ka man noteikti jāstājas LĀZA, jo "nepieciešamas jaunas idejas un domas". Kad kļuvu par LĀZA vadītāju, sazvanījos ar Ansi, izrunājām viņa gaitas LĀZA valdē, viņš man deva sirsnīgus un vērtīgus padomus. Visa Anša dzīve un darbi pagāja ar domām, kā palīdzēt Latvijai, Latvijas medicīnai pēc neatkarības atgūšanas. Sirsnība, dzīvesprieks un vēlme palīdzēt bija lietas, ko vienmēr atcerēšos, domājot par Ansi! Paldies Tev!  

Dr. Juris Lazovskis, LĀZA priekšsēdis

Man vien iznāca ar Ansi Muižnieku satikties pāris reizes manu vecāku vasarnīca Saulkrastos. Toreizējos laikos, kad tikko bijām iznākuši no pusgadsimta padomju tumsas režīma, atceros viņu kā inteliģentu, patiesi sirsnīgu un cilvēcīgu latviešu džentlmeni no Kalifornijas. Runājot ar viņu, pagāja vien pāris minūtes, lai šķistu, ka esam pazīstami jau ilgstoši. Rietumnieciska atvērtība, tiešums, spēja uzklausīt un iedziļināties – bija toreiz kaut kas reti sastopams. Viņš bija viens no rietumu latviešu ārstu plejādes, kuri ar visu sirdi atbalstīja medicīnas aprūpes sistēmas pārveidi, un tīri personiski – arī atbalstīja ideju gatavoties Amerikas ārstu eksāmeniem. Viņa ģimene bija dziļi iesaistījusies palīdzībā Latvijai – gan tieši uz vietas – Rīgā, gan no Amerikas, allaž laipni uzņemot  Latvijas ciemiņus.

Dr. Zaiga Alksne-Phillips, LĀZA kasiere

 Cik skumji bija saņemt sēru ziņu. Manās acīs Ansis paliks mūžīgs un nemirstīgs. Liekas, ka vakardien bija Pirmais latviešu ārstu kongress,  kad iepazinos ar vienmēr smaidošo un laipno kolēģi Ansi Muižnieku. Tā arī bija mana pirmā iepazīšanās ar  LĀZA. Anša pozitīvā koleģiālā pieeja, draudzība un vēsturiskie stāsti par LĀZA mērķiem un toreizējo darbību, kas līdz 1989. gadam vairāk bija sazināšanās un sakaru uzturēšana starp latviešu ārstiem un zobārstiem ārpus Latvijas (trimdā), mani aizrāva. Toreiz es  kā  vienīgā sieviete lielā privātā pediatrijas praksē Sietlā, tai pašā laikā trīs mazu bērnu māte, aizņemtības dēļ nevarēju iestāties LĀZA, bet to veicu 90os gados. Tai laikā vairākas reizes sadarbība ar LĀZA mēs satīkamies un izbaudījām laipnību Anša un Ingrīdas Rīgas mājā. Dr. Ansis Muižnieks ir vienmēr bijis jauno ārstu pozitīvais atbalsts un draugs. No visas sirds to darot, Ansis un Ingrīda palīdzēja un atbalstīja Latvijas medicīnu un LĀZA. Tādu dārgakmeņu nav daudz. Paldies Tev, Ansi!

Maija Pozemkovska, RSU Medicīnas vēstures institūta docente 

Šķiet, ka ar Ansi Muižnieku iepazinos 1997. gadā, kad LĀZA grandiozi svinēja 50 gadu jubileju Rīgā. Dažus gadus vēlāk Ansis mani uzrunāja, veidot LĀZA Apkārtrakstu kopā ar viņu, jo biju uzņēmusies vadīt LĀZA biroju Rīgā papildus manam pamatdarbam Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Kopš 2001. gada muzejs kļuva par LĀZA pulcēšanās vietu. Sākotnēji ļoti bijos no Apkārtraksta rediģēšanas, jo man šajā jomā nebija nekādas pieredzes, taču tieši Ansis mani uzmundrināja un visādos veidos atbalstīja, solot, ka rakstus un "lielos darbus" darīšot viņš. Es tam noticēju, lai gan patiesībā Ansis aizbildinājās ar to, ka nevarot ilgi sēdēt pie datora un tamlīdzīgi, tāpēc pamazām Apkārtraksta rediģēšana nonāca pilnībā manā pārziņā. Tomēr Anša "stiprais plecs" bija jūtams un sniedza lielu paļāvību. Viņš ļoti rūpējās, lai Apkārtraksta veidošanai LĀZA sarūpētu birojam datoru un skeneri, un, ja nemaldos, tas bija pirmais dators, kas bija tikai manā lietošanā, un tas ilgi kalpoja. Iespējami bieži uzturējām kontaktu, reizēm ciemojos arī Anša mājās Āgenskalnā - gan Baložu ielā, gan Mārtiņa ielā, kur Ansis apmetās pie dēla ģimenes vēlāk. Ziemas mēnešus Ansis pārlaida pie meitas "siltajās zemēs" un parasti atvadoties teica, ka "varbūt tiksimies, ja būšu vēl dzīvs". Diemžēl pēdējos gados mūsu kontakti pārtrūka, taču visai bieži par viņu atcerējos – viņa smaidu, humoru un labestību. Lai gaišs ceļš viņsaulē!