Drukāt

Lai ministrs gadu sēž rindā, uzskata Teksasas universitātes profesors Gruntmanis

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Māra Lībeka, Latvijas Avīze, 21. jūnijs, 2016

Teksasas universitātes asociētais profesors ārsts Uģis Gruntmanis ir arī Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes priekšsēdētājs. Viņš visu laiku “tur roku uz pulsa”, palīdzot pārkārtot Latvijas jauno ārstu rezidentu izglītošanu un aicinot jaunos ārstus pie sevis uz Teksasas universitāti.

– Vai iepriekšējais veselības ministrs Guntis Belēvičs konsultējās ar jums, piemēram, kā rezidentūras jautājumu pārzinātāju? Vai sadarbosieties ar jauno veselības ministri Andu Čakšu?

 

U. Gruntmanis: – Ar ministru Belēviču tiešām no sirds gribēju satikties, trīs reizes to rakstiski lūdzu, bet ne reizi nesaņēmu atbildi. Arī uz Latviešu ārstu un zob­ārstu asociācijas iesniegtajiem ieteikumiem nekad nesaņēmām atbildes. Ceru, ka ar jauno ministri sadarbība būs daudz labāka.    

Esmu vairākas reizes ticies ar Andu Čakšu kā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītāju, lai pārrunātu rezidentūras jautājumus. Bērnu slimnīca ir vienīgā Latvijā, kur tika ieviesta caurskatāma, saprotama rezidentūras apmaksas un kvalitātes mērījumu pro­gramma, ko toreizējā veselības ministra Jura Bārzdiņa vadībā pieņēma 2011. gadā. Diemžēl, piemēram, Stradiņa slimnīcā nekas šajā jomā nav izdarīts – rezidentūras vadība slēpj no rezidentiem un rezidentu apmācītājiem, kam un kur piešķirtā nauda tiek tērēta. Tas ir nepieņemami, un tam ir jāmainās.

Tikos arī ar mediķiem Rīgas Austrumu slimnīcā – tur nomainītas personas, kas vada rezidentūru. Kaut gan pagaidām rezidentūras jautājumā daudz kas ir tīts lielā neskaidrībā, tomēr ir jūtama vēlēšanās uzlabot rezidentu apmācību un naudas plūsmas caurspīdīgumu. Jācer, ka tas tiešām arī notiks.

Rezidentūras vadītājiem jāsaprot, ka tieši naudas tēriņu necaurspīdīguma dēļ, mazo algu un attieksmes dēļ liela daļa jauno ārstu aizbrauc no Latvijas, jo negrib ar to visu cīnīties. Latviešu ārstu un zobārstu asociācijā (LAZA) esam apkopojuši datus par 370 ārpus Latvijas strādājošiem ārstiem, daudzi no tiem izbraukuši pēc 2004. gada. LAZA visiem spēkiem grib palīdzēt gan Latvijas studentiem, gan rezidentiem, gan visiem medicīnā iesaistītajiem atrast prakses un pieredzes apmaiņas vietas ārpus Latvijas, jo tas ir ļoti svarīgi. Ārstu attīstība ir veiksmīgāka, ja redzam, kā veselības aprūpes sistēma strādā citās valstīs, tad ir skaidrāk saprotams, kas būtu jāuzlabo Latvijā.

Ministra Belēviča lēmums likt rezidentiem atmaksāt rezidentūras mācību naudu (317 eiro mēnesī) ir galēji neapdomīgs solis, jo stimulēs medicīnas augstskolu absolventus pamest Latviju. Latvijā rezidentam ir smags darbs un pēc nodokļu nomaksas par to saņem tikai 400 eiro mēnesī. Savukārt Igaunijā rezidenta alga pēc nodokļu nomaksas ir 1400 eiro. Ir viennozīmīgi skaidrs, ka Latvijas veselības aprūpe savā attīstībā ir ļoti tālu no Igaunijas veselības aprūpes un tūlīt jāsāk pragmatiskas reformas, lai šo atpalicību samazinātu.

Es bieži piesaucu Amerikas piemēru, kur skaidri redzams, ka, automātiski piešķirot daudz naudas medicīnai, kvalitāte neuzlabosies. Nenoliedzami, veselības aprūpei ir nepieciešams vairāk naudas, bet tikai tad, ja ir apņemšanās veikt reformas un ir skaidri saprotams, kā tiks mērīts reformu rezultāts.

– Tad jau valdības vadītājs Māris Kučinskis runā pareizi?

– Daudzi premjerministri un ministri ir runājuši pareizi, tikai jautājums, kas notiek pēc runāšanas. Rīgas Austrumu slimnīcā, arī Dzemdību namā, kas ir vadošās slimnīcas, zemās apmaksas dēļ nevar nodrošināt dežūras ar sertificētiem reanimatologiem, ginekologiem… Tas notiek vadošajā universitātes slimnīcā, kurp tiek vesti sarežģītākie pacienti! Vadošās medicīnas iestādes ir novestas absolūtā strupceļā bez jebkādām iespējām attīstīties. Kāda kvalitātes kontrole var būt, ja nav speciālistu! Kāda apmācība, kāda zinātne! Tās jau ir astronomiskas kategorijas, kurās slimnīcas un klīniku vadītāji vairs nespēj domāt!

Nesen “Commonwealth” fonda pētījumā tika secināts – lai izmērītu veselības aprūpes kvalitāti jebkurā valstī, tā jāskatās kontekstā ar katras valsts sociālo budžetu. ASV sociālajam budžetam tērē tikai 9% no IKP, bet veselības aprūpei – 18%, Francijā attiecīgi 20 un 10%, bet Latvijā – 11 un 6%.

Mūsu valstī, līdzīgi kā citās valstīs, 20% no slimākajiem pacientiem “apēd” 80% veselības aprūpes budžeta. Latvijā nav veikts neviens solis, lai identificētu šos divdesmit procentus, uzlabotu viņu aprūpi un samazinātu izmaksas. Alkohola un narkotiku atkarīgi cilvēki stājas uzņemšanas nodaļās, un viņus tikai uzņem un izraksta, uzņem un izraksta, bet netiek veidota pārdomāta sadarbība ar sociālajiem dienestiem, kā šo situāciju novērst. Uzņemšanas nodaļas dara lielu darbu no tā, kas būtu jādara pārdomātas sociālās palīdzības programmas ietvaros.

Trūkst ne tikai naudas, bet arī sadarbības starp Labklājības un Veselības ministrijām. Esmu absolūti pārliecināts, ka šīs ministrijas būtu jāapvieno.

Vienmēr ir jautājums, kur dabūt naudu. Braucu pa šoseju uz Kuldīgu un redzu, ka man pretī brauc divi bentliji. Kaut kas nav kārtībā! Ja šo auto īpašnieki ir godīgi nopelnījuši savu naudu, visu cieņu, bet man ir jautājums, kā mēs ar valsts nodokļu politiku varam regulēt to, ka tiem cilvēkiem, kam pieder vairāk, ir jāmaksā valstij vairāk. Nedrīkst palielināt darbaspēka nodokļus, jo tie jau ir ļoti lieli, bet to nevar teikt par īpašuma nodokli. Tas ir nepareizi, ka lielākie ienākumi no šī nodokļa tiek novirzīti tikai pašvaldībām. Arī Uzbekistānā, Tadžikistānā, Lietuvā un Igaunijā šis nodoklis ir galvenais pašvaldību ienākumu avots, bet daudzās Eiropas Savienības valstīs vietējā vara saņem tikai pusi no tā, pārējais paliek valsts budžetā. Tad valsts būtu ieinteresēta, lai, piemēram, Jūrmalas domes priekšsēdētājs neatlaistu 70% šī nodokļa Krievijas miljonāriem par viņu uzceltajām personīgajām dzīvojamām mājām, kur viņi ierodas vienreiz gadā. Tagad valstij ir vienalga – Truksnis grib samazināt nodokli, lai samazina!

Bernards Šovs par politiķiem kādreiz ir teicis, ka viņi nezina neko, bet domā, ka zina visu. Saeimā un pašvaldībās ir daudz šādu cilvēku, kuri maz lasa un maz zina, nesaprot, ko un kāpēc darīt. Tas viss ir attiecināms arī uz partiju vadītājiem. Dīvaini, ka Latvijā, pretēji tam, kā tas notiek attīstītās demokrātijās, piemēram, Zaļo un zemnieku savienības vadītājs, rūdīts komunists, kurš daudzus gadus ir vadījis šo savienību, nekad nav kļuvis par premjeru vai ministru un nav parādījis, ko viņš spēj vai nespēj izdarīt. Par ministriem ieceļ cilvēkus no malas bez jebkādas ietekmes partijā. Viņus var atcelt, kad vajag, ar minimālu risku pašai partijai. Tas ir gļēvums un aprēķins, kā arī viens no iemesliem, kāpēc būtiskas lietas nevirzās uz priekšu.

– Tas jau Latvijā tik ļoti ierasts, ka vēlētāji tam nepievērš nekādu uzmanību.

– Tas parāda partiju vājumu, to, ka cilvēki negrib iesaistīties, jo netic šādu partiju vadītājiem, kas domā tikai par savu popularitāti, bet maz – par valsts iedzīvotājiem. Šo partiju darbības rezultātā esam visnevienlīdzīgākā ES valsts, cilvēku nabadzība ne tikai paaugstina viņu mirstību, bet dod Krievijai ģeopolitiskas priekšrocības noteiktā brīdī izmantot šo neticību valsts varai.

– Ministre Čakša turpinās nest to smago medicīnas nastu. Kā tai kļūt vieglākai?

– Ministri gaida ļoti plašs darba lauks. Slimnīcās ir jāievieš tā sauktais DRG apmaksas modelis (saīsinājums no angļu val. “Diagnosis Related Groups” – detalizēta, diagnozēm piesaistīta veselības aprūpes pakalpojumu uzskaites un apmaksas sistēma. – Red.), kad tiek maksāts par konkrētu slimību ārstēšanu. Jāreformē medikamentu pētnieciskais process Latvijā, jo tur ir milzīgi koruptīvi riski, kas daudzām personām ir izdevīgi. Katrā medicīnas specialitātē būtu jānosaka zināmi kvalitātes kritēriji, kas tiek apkopoti un precīzi mērīti. Manuprāt, Belēviča lielākā kļūda bija tā, ka viņš uzspieda ārstiem darīt lietas tikai un vienīgi pēc viņa prāta jeb pavēļu formā. Tāds darbības modelis ir lemts neveik­smei, jo ārsti ir augsti izglītoti un nepieņem lietas, ja neredz vai nesaprot to jēgu.

Īru veselības aprūpes reformators Brendans Drams ir uzrakstījis grāmatu, kā veikt reformas, un tajā viņš izklāstījis, ka viena daļa ārstu, kas ir pašās augstākajās pozīcijās, bieži vārdos, bet ne ar darbiem atbalsta svarīgas reformas. Bet tad ir jāsameklē tie ārsti, kas ir otrā, trešā pozīcijā un kuriem kolēģi uzticas. Tieši šie ārsti spēs savus kolēģus vislabāk iesaistīt reformu īstenošanā, ja reformas būs īstas un šiem cilvēkiem tiks nodrošināts atbalsts to īstenošanā.

Ministram būtu jāvēršas pie mediķu asociācijām un kopīgi jāizspriež, kas ir tās lietas, kur ārsti nevajadzīgi pārtērē trūcīgo medicīnas budžetu. Piemēram, kardiologiem ir labi zināms, ka stenti sirds asinsvados bieži tiek likti nevajadzīgi, taču katram stentam līdzi seko liels naudas maksājums no valsts. Kardiologi, protams, zina tos soļus, kā samazināt šos nevajadzīgos tēriņus, bet neviens viņiem to neliek darīt.

Vēl viena liela Latvijas problēma ir tā, ka vienā medicīnas specialitātē viens cilvēks ilgstoši ieņem visus iespējamos amatus. Bieži pieminētais Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektors ir klīnikas vadītājs un ārsts universitātes slimnīcā, galvenais speciālists, vadošais pētnieks… Pildīt visus šos pienākumus kvalitatīvi nav iespējams un šie daudzie amati vienam cilvēkam nobremzē daudzu citu spējīgu ārstu attīstību. Viņi šajos darbos varētu iesaistīties ar lielāku degsmi un jaunām idejām. Līdzīga situācija ir arī kardioloģijā un vēl citās specialitātēs.

Kad izveidojās Meijo klīnika ASV, tika skaidri nolemts, ka neviens vadītājs amatā nebūs ilgāk par vienu termiņu, jo, lai būtu attīstība, cilvēkiem ir jārotē un jāmainās.

RSU rektors ne reizi vien uz šo aizrādījumu par daudzajiem amatiem ir sacījis, ka tie ir oficiāli atļauti, ka viņa rīcība ir legāla. Bet jautājums jau ir gluži par ko citu – par ētiskumu, par augsta līmeņa vadītāja personīgo piemēru.

Viena no Belēviča kļūdām, par kuru es ar viņu gribēju runāt, ir jauno ārstu darba vietu sadale. Ir 21. gadsimts, un domāšana ir mainījusies – nevar kā padomju laikā jaunos speciālistus piespiedu kārtā nosūtīt uz laukiem. To ir parādījusi gan Kanāda, gan Norvēģija, gan Čīle, kur ir lielas zemes platības un zems iedzīvotāju blīvums. Tāpēc ir nepieciešama e-medicīna. Piemēram, ja pacientiem Saldū ir vajadzīgas konsultācijas pie speciālista, tad Saldus ģimenes ārsti, kuriem ir līgums ar Stradiņa slimnīcu, izmantojot skaipu vai kādu citu modernāku programmu, kopā ar slimnieku un ģimenes ārstu izdiskutē ārstēšanas jautājumus un nonāk pie diagnozes. Tādējādi samazinātos pacientu rindas, neliekot pacientam braukt uz Rīgu, tērējot savu laiku, bet jāņem vērā, ka šim pakalpojumam ir jābūt apmaksātam.

Vēl kāda fundamentālā lieta, ko Belēvičs uzsāka, bet politiskā spiediena rezultātā tā tika nobremzēta, ir universitāšu slimnīcu attīstība. Patlaban notiek pretējais – universitāšu slimnīcas būtībā tiek iznīcinātas.

Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur liels daudzums medicīnas aprūpes kvotu ir iedalīts privātajām poliklīnikām. Tā nedrīkst būt, jo valsts pati sevi apdala. Privātajām ārstniecības iestādēm ambulatorās kvotas var piešķirt tikai tad, ja “mugurkaula” slimnīcas netiek ar tām galā. Liela daļa Rīgas Austrumu slimnīcas un Stradiņa slimnīcas ārstu dodas strādāt uz privātajām poliklīnikām, lai tur izstrādātu valsts piešķirtās kvotas, jo valsts slimnīcās kvotas ir beigušās. Ja mēs gribam, lai reģionālajās un universitātes slimnīcās strādātu augsti kvalificēti ārsti, tad vienīgais veids, kā to nodrošināt, ir kvotas pārdalīt uz universitāšu un reģionālajām slimnīcām un, protams, palielināt arī kopējo veselības aprūpes finansējumu, skaidri zinot, ka ir nepieciešamas fundamentālas reformas. Vispirms algu caurspīdīguma reforma. Stradiņa un Rīgas Austrumu slimnīcās vienādu specialitāšu ārstiem algas atšķiras vairākkārt.

Es nepiekrītu mediķu arodbiedrībai, ka alga ir jāpaaugstina visiem ārstiem. Ir skaidri jāpasaka, ka ir grupa ārstu, kuri savā specialitātē nopelna daudz, pat vairāk nekā Rietumeiropā, un ir ārstu grupas, kas nopelna ļoti maz un tieši šo ārstu alga ir jāpaaugstina. Pirmām kārtām lielāka alga ir vajadzīga tiem ārstiem, kuriem nav nekādu iespēju strādāt privātajā medicīnā – reanimatologiem, uzņemšanas nodaļu ārstiem – tiem, kas strādā slimnīcu nodaļās, kur atalgojums ir kritiskā līmenī.

– Tomēr liela daļa pacientu uzskata, ka privātajās klīnikās ir daudz labāka apkalpošana – tur tevi apčubinās no visām pusēm, un ārsts, ja vajadzēs, runās pat stundu. Pretēji ir valsts un pašvaldību ārstniecības iestādēs, kur nereti sagaida izdedzis, neapmierināts mediķis.

– Privātajās ārstniecības iestādēs tomēr liela daļa strādā tie paši universitāšu slimnīcu ārsti. Esmu ne reizi vien ministriem sacījis – kad palielina finansējumu universitāšu un reģionālajām slimnīcām, tad slimnīcās un poliklīnikās ir jāievieš pacientu un kolēģu aptaujas. Darba kvalitātes mērīšanā un atrasto problēmu risināšanā ir jāiesaista viss slimnīcas kolektīvs: no sanitāra līdz klīnikas vadītājam.

– Vai augstāko valsts amatpersonu veselības aprūpe būtu kā īpaši organizējama?

– Es pieļauju, ka varētu diskutēt par Valsts prezidenta un premjerministra veselības aprūpi. Īpaši, ja viņu veselība nav laba, ja ir hroniskas slimības un, iespējams, regulāri vajadzīgs ārsts, kas būtu ar mieru koordinēt valsts augstāko amatpersonu ārstēšanu. Pārējās amatpersonas, kurām ir pietiekami daudz naudas, var doties uz privātajām poliklīnikām un saņemt nepieciešamo medicīnisko palīdzību.

Cilvēkos nevajadzētu iedvest neticību, stāstot, ka esi vienāds ar mums, bet reālajā dzīvē izrādās, ka tas tā nav. Atgādināšu, ka savulaik Zviedrijas premjerministrs Jorans Pēršons godīgi gaidīja rindā gūžas operāciju kopā ar pārējiem mirstīgajiem, kaut viņam piedāvāja operāciju ārpus rindas.

Ja runā vienu, bet dara citu, tad jaunie ārsti un citi saka: nu, redz, ministrs jau arī tā dara, ko tad man var pārmest! Ja veselības ministrs gaidīs rindā gadu un vairāk, tad viņš personīgi saskarsies ar veselības aprūpes problēmām un tās labāk sapratīs, un centīsies atrisināt.