Drukāt

Veselībā vajadzīgas fundamentālas pārmaiņas

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

Gunta Nagle, Ir.lv
17. jūnijs 2016

Intervija ar Teksasas universitātes endokrinoloģijas profesoru, Latvijas Ārstu un Zobārstu asociācijas vadītāju Uģi Gruntmani

Pirms Saeima veselības ministra amatā apstiprināja Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītāju Andu Čakšu, Uģis Gruntmanis intervijā Ir.lv teica: «Veselības aprūpes sistēmā vajadzīgas fundamentālas, strukturālas un monetāras pārmaiņas, bet, lai tādas notiktu, vajag politisko gribu.» Tagad, kad Čakša jau ir veselības ministre, viņas darbs rādīs, vai Zaļo un zemnieku savienība, kas viņu izvirzīja šim amatam, izrādīs politisko gribu vai nē. Strādājot ASV jau 20 gadus, Uģis Gruntmanis nekad nav zaudējis dzīvu interesi par Latvijas veselības aprūpi un uzskata - jābeidz deklarēt, ka veselība ir viena no prioritātēm, ir pēdējais laiks to pierādīt.
... ... ...

Kādas pārmaiņas jaunajam veselības ministram jāīsteno?

Ir globālais un lokālais skats uz veselības aprūpi. Globāli skatoties, valsts finansējumam veselības aprūpei jāpieaug. Latvijas valsts finansējums veselības aprūpei nepārsniedz 3% no iekšzemes kopprodukta, kas ir mazākais Eiropā. Privāto maksājumu īpatsvars medicīnā (par privātklīnikās un privātpraksēs sniegtajiem pakalpojumiem, zālēm un pacienta līdzmaksājumos samaksātā nauda - red.) veido 40% no visas veselības nozarē ieguldītās naudas. Tas ir ļoti daudz. Svarīgi skatīties, kāda ir veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, saistot to ar iedzīvotāju ienākumu līmeni.

Pārtikušajai pacientu grupai nav lielas starpības - dzīvot Francijā, Vācijā vai Latvijā. Viņiem pieejamībā nav problēmu. Taču, ja paskatās uz pacientiem ar viszemākajiem ienākumiem, Latvijā viņiem ir vissliktākā pieejamība veselības aprūpei visā Eiropas Savienībā. Pēc "Eurostat" datiem, 20% Latvijas iedzīvotāju neiet pie ārsta pat tad, ja viņam vajag tā palīdzību. Rinda uz valsts apmaksātajiem pakalpojumiem ir tik gara, cik ir, un, ja nav ne naudas, ne sakaru, nav arī izredžu ārstēties. Cilvēki jūtas pilnīgi bezspēcīgi cīnīties ar šo sistēmu.

Cik gadus mēs cīnāmies par DRG (diagnozei piesaistīta pakalpojumu un maksājumu sistēma - red.) modeļa ieviešanu? Modelis nav ideāls, bet tas labi darbojas Skandināvijā un Austrālijā. Tajā katrai pacientu grupai ir zināms, cik izmaksā viņu ārstēšana. Latvijā ir nesabalansēts finansējums dažādām diagnožu grupām. Bieži rakstīts par kardioloģiju, kur pietiek ielikt stentus, kas aizņem salīdzinoši īsu laiku, un valsts maksājums par operāciju vairāku tūkstošu eiro apmērā ir rokā. Bet maksa par, piemēram, žultspūšļa operāciju ir 10 reizes mazāka. Uzskatu, ka maksājumu vajadzētu saistīt ar pacienta veselības stāvokļa izvērtēšanu pēc ārstēšanas. Pasaulē daudz runā par value-based medicine, kas vērtē, kāda aprūpe pacientam ir nepieciešama.

Latvijā beidzot jāievieš e-veselība. Es Belēvičam nepiekrītu, ka, ja laukos trūkst speciālistu, mums viņi uz turieni jāsūta. Vai tiešām mēs 21.gadsimtā gribam visu darīt tāpat kā 20.gadsimtā? Pasaulē ievieš e-medicīnu jeb distances medicīnu un daudzus pakalpojumus var sniegt attālināti. Es nesaprotu, kāpēc 21 gadsimtā visu specialitāšu ārstiem jābūt reģionos? Ja pacients ar ģimenes ārstu ir Saldū, viņi var sazināties ar speciālistu caur Skype vai citu programmu Rīgā un, nosaucot viņam visus slimības simptomus, parādot laboratorisko vai citu izmeklējumu rezultātus, iegūt konsultāciju. Labāk gan pacientam, gan ārstiem.

E-veselība ir pēdējās desmitgades vissliktāk īstenotais valsts projekts un iestrēdzis nekurienē.

Bet bez e-veselības mūsdienās vairs nevar vērtēt, kā notiek ārstniecība un kāda ir tās kvalitāte. Simtiem ārstu, kas ir izbraukuši no Latvijas un strādā citviet pasaulē, ikdienā strādā ar dažādiem e-medicīnas rīkiem. Mani uztrauc, ka no Veselības ministrijas ierēdņiem nekad neesmu saņēmis atbildi, kāds ir šis e-veselības modelis, pēc kāda parauga tas darbosies. Tāpat nesaņēmu atbildi, kad [bijušajam veselības ministram Guntim] Belēvičam četras reizes lūdzu tikšanos. Pie manis uz ASV brauc strādāt rezidenti no Igaunijas un Latvijas, tāpēc zinu, ka Igaunijā e-veselība darbojas jau desmit gadus. Desmit gadus! Protams, tā nav perfekta, bet sistēma darbojas, kamēr mums tās nav, un līdz ar to nav viegli caurskatāmas mediķu darbu, to mērījumu un izlietotā finansējuma uzskaite. Bez tā medicīna nevar attīstīties. Par to arī Latvijas Banka kritizē pašreizējo sistēmu - mēs neredzam, kā veidojas pakalpojumu cenas, neko nezinām par sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tam es piekrītu.

Atsevišķās slimnīcās un ambulatorās iestādēs ir sava elektroniskā sistēma, kas gan pagaidām nav saistīta ar valsts izstrādāto e-veselību. Kā vērtējat slimnīcu darbu?

Ja runājam par slimnīcām, tad nedrīkst aizmirst, ka lielā daļā slimnīcu ārstu algas ir tik zemas, ka ārsti strādā vairākās darbavietās. Vai tas ir normāli, ka ārsts divos vai trijos pamet darbu slimnīcā un skrien strādāt uz privātklīniku vai savu privātpraksi? Un tur viņš nereti arī strādā par valsts piešķirto naudu jeb tā dēvētajām kvotām. Vai varat iedomāties kādu citu valsts finansētu iestādi, ko liela daļas vadošo speciālistu pēcpusdienā pamet, lai piestrādātu citur. Mēs esam vienīgā Eiropas Savienības valsts, kas kvotas ambulatorajiem pakalpojumiem sadala gan valsts, gan privātajām ārstniecības iestādēm. Tas nedrīkst notikt!

Valstij jābūt ieinteresētai, lai universitāšu un reģionālās slimnīcas un ambulatorās ārstniecības iestādes stiprinātos. Kā tā var būt, ka valsts finansētā slimnīcā pasaka - kvotas beigušās jeb valsts naudas vairs nav, un līdz ar to ārstiem nav darba un par valsts naudu nopirktās iekārtas stāv bez darba. Galvenais, ka ārsta intelektuālajam potenciālam nav darba! Kā tas var būt?! Kā man stāstīja divās lielajās universitāšu slimnīcās (Stradiņa un Austrumu - red.), ir grūti sameklēt reanimācijas ārstu, dzemdību nodaļās trūkst dežurējošo ginekologu, ginekologi labprātāk strādā privātpraksēs. Jo tur var vieglāk nopelnīt naudu iztikai un nav arī pacientu ar sarežģītām un smagām komplikācijām, ar kādām nokļūst universitāšu slimnīcās.

Tas ir vienkārši izmaināms - jāpanāk, lai universitāšu slimnīcās vairs nav kvotu vai ierobežojumu pakalpojumu sniegšanā. Ja tam ir nepieciešams finansējuma pārdale, atņemot privātajām poliklīnikām, tas ir jādara. Tas ir dzīvības un nāves jautājums universitāšu slimnīcās. Ja lielajās slimnīcās palielinātu kvotas un mediķu algas, ārsti paliktu tajās strādāt un tiem nebūtu jāskraida pa papildus darbavietām.

Kā jūs uzskatāt, vai ārstiem universitāšu slimnīcām ir jāstrādā arī akadēmiskais darbs?

Kā secināts Pasaules Bankas pētījumā, vienā no universitāšu slimnīcām Latvijā 50% ārstu, kuri ir ieguvuši doktora grādu medicīnā, piecu gadu laikā nav uzrakstījuši nevienu publikāciju. Tas nozīmē, ka valsts ir maksājusi šiem cilvēkiem, lai viņi kļūtu par zinātniekiem, bet viņi par tādiem nav kļuvuši. Esmu to jau teicis, ka Latvijā lielai daļai cilvēku, kas iegūst doktora grādu medicīnā, galvenā motivācija nav kļūt par pētniekiem, viņu mērķis ir ar akadēmiskā grāda palīdzību iegūt administratīvu amatu universitātē. Tas ir jāizvērtē arī augstskolās. Jūnijā Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē notika dekāna vēlēšanas. Pieteicās trīs kandidāti (asociētais profesors kardiologs Gustavs Latkovskis, profesors endokrinologs Valdis Pīrāgs, asociētais profesors bērnu neirologs Valdis Folkmanis - red.). Par diviem no kandidātiem neko nezinu, bet paskatījos publiskajās zinātnisko rakstu datu bāzēs. Vienam no viņiem bija 70 publikācijas, otram - 20, trešajam - 1. Piedevām tā publikācija bija lietuviešu žurnālā, un dekāna amata kandidāts bija vidējais autors, kas nozīmē, ka viņš nebija tas, kurš izdomāja vai vadīja šo pētījumu. Kā jūs domājat, kuru no viņiem ievēlēja? To, kuram ir viena publikācija! (Ievēlēja Valdi Folkmani - red.) Un viņš tagad ir Medicīnas fakultātes dekāns! Viņš gādās par augstāko medicīnisko izglītību un zinātni Universitātē!? Esmu jau teicis, ka nav pareizi, ka dekānu un rektoru vēlēšanās piedalās šaurs pasniedzēju loks un maz studentu. Kāpēc katrs Medicīnas fakultātes pasniedzējs un visi rezidenti nevarētu piedalīties dekāna vēlēšanās? Tas būtu demokrātiskāk un vēlēšanu rezultāti būtu kvalitatīvāki.

Vai Latvijā ir vajadzīgas divas augstskolas, kurās sagatavo mediķus?

Tas, protams, ir nonsens. Latvijā nav tāda intelektuālā potenciāla, lai uzturētu divas augstākās medicīniskās izglītības iestādes. Viena universitāte (Rīgas Stradiņa universitāte - red.) ir Veselības ministrijas, otra (Latvijas Universitāte - red.) - Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā. Protams, ka augstskolu administrācijas negrib apvienošanos dažādu iemeslu dēļ. Bet kā būtu labāk Latvijas studentiem? Protams, ka būtu labāk, ja būtu viena augstākās izglītības iestāde. Pašreizējā situācijā vienīgais risinājums ir ļaut abu augstskolu studentiem iet uz abām augstskolām klausīties lekcijas, kārtot pārbaudījumus un atzīt to rezultātus. Tas ir vienīgais veids, kā būtu iespējama kaut kāda simbioze. Ir skaidrs, ka šādu kompromisu var un vajag panākt. Es uzskatu, ka valsts finansējumu rezidentūrai vajadzētu piešķirt proporcionāli jauno ārstu izvēlei. Kurā augstskolā piesakās vairāk, tai arī piešķir vairāk vietu, tai arī pārskaita lielāku finansējumu.

Vēl viena lieta, kas, manuprāt, rada milzīgu regresu daudzās medicīnas jomās, ir fakts, ka Latvijā klīniku vadītāji savu amatu saglabā gandrīz uz mūžu. Nav rotācijas. Tas bremzē attīstību un jaunajiem nedod cerības, ka viņi varētu īstenot savu vīziju. Mejo klīnikas (veselības aprūpes sistēmas slimnīcu tīkls ASV - red.) veidotāji jau pašā sākumā saprata, ka klīnikas vadītāji nevar būt labi vadītāji vairāk par vienu termiņu. Attīstībai vajag jaunas domas un idejas. Situācija, kad kardioloģijā vai ķirurģijā viens cilvēks ir visos šo profesiju regulējošajos amatos, ir nenormāla. Viens un tas pats cilvēks ir klīnikas vadītājs, asociācijas vadītājs, ministrijā galvenais speciālists. (Piemēram, Andrejs Ērglis ir Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs, Latvijas Kardiologu biedrības prezidents un viens no Veselības ministrijas galvenajiem speciālistiem - red.). Vai tiešām domājam, ka nav neviena cita spējīga speciālista?

Es tagad vadu Latvijas Ārstu un Zobārstu asociāciju (vairāk par to var uzzināt www.lazariga.lv), kas apvieno ārstus, kas ir izbraukuši no Latvijas. Mēs esam ap 380 cilvēki. Runājot ar ārstiem, kas nesen pametuši Latviju, kļūst skaidrs, ka viens no iemesliem, protams, ir zemā rezidenta alga, kas ir ap 400 eiro pēc nodokļu nomaksas, bet otrs faktors ir izaugsmes iespēju trūkums un autoritārisms, kas valda Latvijas akadēmiskajā medicīnā. Piemēram, Latvijas Kardioloģijas centrā visiem jāpieceļas kājās, kad ienāk klīnikas vadītājs. Absurds! Katra medicīnas joma ir kā feodāla valstiņa, un to darbs savstarpēji ir vāji koordinēts. Tam, protams, jāmainās.

Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā tik lēni ievieš DRG modeli?

Es gribētu, lai Latvijā ievieš value-based (izvērtēšanā balstītu) modeli, kad naudu piešķir nevis par konkrētiem izmeklējumiem, manipulācijām vai konsultācijām, bet par rezultatīvu ārstēšanu. Kāda jēga pacientam zināt, kāds ir viņa holesterīna līmenis? Viņam ir svarīgi, lai pēc pusgada nebūtu jāpiedzīvo insults vai infarkts. Piemēram, ja cilvēkam ir muguras sāpes, Latvijā viņam pašam ir jāizšķiras, pie kura speciālista vērsties pēc palīdzības. Viņš var iet pie ortopēda, ģimenes ārsta, neirologa, akupunktūras speciālista, bieži viens no viņiem pacientu nosūta uz magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Bet jābūt vadlīnijām, lai pacientam būtu skaidrs, pie kāda speciālista jāiet. Piemēram, vienā no ASV klīnikām vadlīnijas skaidri nosaka, ka, ja sāp mugura, pacientam jāiet pie fizioterapeita, lai viņš izvērtētu, kāds ir iespējamais muguras sāpju iemesls. Tas ir lētāk un kvalitatīvāk nekā pacientu nosūtīšana uz magnētiskās rezonanses izmeklējumiem, ko Latvijā praktizē par biežu. Tad būtu labi valstij, pacientam un slimnīcai.

Līdzīga situācija ir kardioloģijā. Latvija ir otrajā vietā stentu pielietošanas ziņā starp bagātajām OECD valstīm tūlīt pēc Vācijas, un tas skaidri parāda, ka stentus liek arī gadījumos, kad tos nevajag likt, jo tas ir finansiāli izdevīgi. Starp citu, stentu licēji ir tie paši ārsti, kas iebilst DRG modeļa ieviešanai, jo šīs sistēmas ieviešana būtiski samazinātu nepamatoti lielo naudas apjomu, kas nonāk Latvijas Kardioloģijas centrā.

Kāpēc Latvijā visgarākās rindas ir uz radioloģiskiem un citiem dārgiem izmeklējumiem?

Pēdējos 25 gados mēs esam tik daudz iepirkuši dārgo aparatūru, bet esam novārtā atstājuši cilvēku resursus, ārstu apmācību. Rezidentu izglītošana vairākās specialitātēs ir atstāta novārtā. Taču ir skaidrs, ka neviena magnētiskā rezonanse nevar aizstāt gudra ārsta smadzenes. Neizmaksājot Stradiņu slimnīcā rezidentu izglītotājiem tik daudz naudas, cik viņiem pienākas no valsts, ir panākts, ka rezidenti netiek pietiekami labi izglītoti. Kad rezidenti atbrauc pie manis, viņi brīnās, ka katrs pacients, ko rezidents izmeklē, pēc tam tiek izmeklēts un iztaujāts kopā ar pasniedzēju. Latvijā bieži vien rezidents viens pats izmeklē pacientu, nosaka diagnozi un ārstēšanu. Tāda situācija nedrīkst būt, tas nav kvalitatīvs izglītības process. Rezidentūras laikā ir noteikts operāciju skaits, kas jāveic, lai dabūtu sertifikātu. Tā ir visās valstīs. Kā man nesen stastija rezidenti, Latvijā rezidenti viena vai vairāku iemeslu dēļ netiek pie vajadzīgā skaita operāciju. Šāda prakse nākotnē draud pasliktināt pacientu aprūpes rezultātus.

Būtisks uzlabojums varētu but Eiropas sertifikāta ieviešana, kur visi rezidenti ES kārto vienu un to pašu specialitātes eksāmenu. Anestezioloģijā tas jau ir sākts darīt.

Jūs teicāt, ka veselībā vajadzīgas strukturālās pārmaiņas. Kādas?

Viena no lielākajām Belēviča kļūdām bija mēģinājumi noteikt, kas visiem jādara. Komunikācijā ar mediķiem šāda pieeja nedarbojas. Veselības ministrijai mediķu asociācijām vajadzētu izsniegt līdzekļus, lai katrā specialitātē izstrādā «izvēlies gudri» programmu. Ko tas nozīmē? Mēs zinām, ka tiek veiktas daudzas nevajadzīgas procedūras. Katrai asociācijai vajadzētu izstrādāt ieteikumus, kā samazināt nelietderīgo procedūru un izmeklējumu skaitu. Ja ārstiem dotu šādu iespēju, viņi godprātīgi izstrādātu ieteikumus, ko un ka varētu uzlabot.

Otra strukturālā izmaiņa - slimnīcās jāpāriet uz DRG modeli, kurā ir arī mediķu darba kvalitātes mērījumi. Trešais darbs, kas jāizdara, - universitāšu slimnīcās ir jāievieš sistēma, kurā pacienti, studenti, rezidenti izvērtē ārstu un pasniedzēju darbu. Turklāt jāpanāk, lai vērtējums tiktu ņemts vērā. Protams, nevajag uzreiz visus datus atdot publicēšanai, bet iekšējās kvalitātes sistēma ir jāuzlabo. Ceturtais darbs ir jauno ārstu izglītības uzlabošana. Piektā lieta, kur vajadzīgi strukturāli uzlabojumi, ir saistīti ar medikamentu izrakstīšanu. Tagad runā par dārgiem medikamentiem onkoloģijā, ko valsts un arī iedzīvotāji nevar atļauties. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka ārsti turpina izrakstīt dārgās, oriģinālās zāles. Ja šī sistēma tiktu sakārtota, paliktu vairāk naudas dārgajiem visu veidu medikamentiem.

To var panākt ļoti vienkārši - ārstam ir jāiesaka nevis konkrēts medikaments, bet receptē jānorāda medikamenta ķīmiskais nosaukums, aktīvā viela. Protams, aptiekā jāpiedāvā pacientam tāds medikaments, kurā ir šī aktīvā viela un kas ir vislētākais. Gadus atpakaļ es pierādīju, ka tikai par vienu osteoporozes medikamentu pacienti Latvijā pārmaksā vienu miljonu. Ja valstī būtu e-recepte, būtu skaidri redzams, kuri ārsti visbiežāk izraksta dārgos, oriģinālos medikamentus, nevis ģenēriķus.

Es nesen satikos ar vairākiem ārstiem, kuri strādā poliklīnikā, kuras īpašniekam pieder arī zāļu lieltirgotava un aptiekas. Viņiem ir noteikts, ka jāizraksta konkrēta ražotāja vitamīni katram iespējamajam pacientam. Vajag vai nevajag, ārsta uzdevums ir izrakstīt "Jonex" vitamīnus. Ja ārsts atsakās to darīt, tad viņam pieliek klāt ārstu kontrolieri. Tas ir augstākais ārsta godprātības principa pārkāpums, ko uzspiež šī medikamentu lieltirgotava! Tas ir vienkārši ārprāts.

Lielajās slimnīcās būtu jāpārtrauc arī prakse, kas pieļauj, ka starptautiskie pētījumi slimnīcās notiek necaurspīdīgi. Slimnīcā notiek pētījums, bet slimnīcas administrācija par to pat nezina, nezina, cik par to samaksāts pētniekam. Lai gan pētījumā ir iekļauti ne jau šī konkrētā ārsta, bet valsts slimnīcas pacienti. Šī prakse ir nesaprotama un bīstama. Jaunajai ministrei tā pēc iespējas ātrāk būtu jāmaina. Slimnīcu valdēm būtu jāzina, kāda ir katra pētījuma kopējā summa. Latvijas ārstiem, kas veic šos pētījumus, būtu jāsaņem daļa pētījumu naudas. Es zinu, ka slimnīcās būs ārsti, kas ar kājām un rokām būs pret to, bet tas ir vienīgais ceļš, kā šo sistēmu godīgi sakārtot. Valsts slimnīcā, kur nodokļu maksātājs ir tas, kas maksā visiem algu, šāda sistēma nedrīkst pastāvēt.

Kas, jūsuprāt, novērstu garās rindas?

Pirmkārt, veselības budžeta palielinājums pilnīgi noteikti ir daļa no rindu problēmas risinājuma. Otrkārt, vairākas valstis ir ieviesušas e-konsultācijas, un arī Latvijā tas ir jādara. Rindās ir daudz cilvēku, kuriem pietiktu ar attālināti sniegtu padomu, kuriem nevajadzētu izmeklējumus vai operāciju. Tas viss kopā ar DRG modeļa ieviešanu slimnīcās, kas saistīti ar kvalitātes maksājumiem, samazinātu rindas.

Kā jūs uzskatāt, ko Belēvičs veselības ministra amatā ir labu izdarījis?

Es uzskatu, ka tas, ko viņš ir izdarījis primārajā profilaksē, kas saistīts ar veselīga uztura popularizēšanu, kā arī tabakas un saldināto dzērienu patēriņa ierobežošanu, ir labi. Viņš uzskata, ka ir labi, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības autoparks tagad ir valsts kontrolē. Es uzskatu, ka tā ir milzīga kļūda. Vai tiešām neatrastos godīgs privātais uzņēmējs vai uzņēmēji, kas būtu gatavi sniegt šo pakalpojumu kvalitatīvi un nepārtērējot? Neesmu par to pārliecināts. Skaidrs, ka Belēvičs ir stimulējis sava dēla biznesu, kas ir zāļu paralēlais eksports. Paralēlā eksporta apjoms valstī ir būtiski pieaudzis. 

Kāda, jūsuprāt, ministra amatā būs Anda Čakša?

Pēc manas pieredzes, viņa ir uz sadarbību tendēta, ieklausās citu viedokļos, grib zināt, kā lietas varētu uzlabot. Viņa nav tāda, kas uzmet lūpu un apvainojas. Taču es brīnos, ka viņa piedāvājumu kļūt par ministru pieņēma tik ātri. Jo es tiešām neticu, ka politiķi viņai apsolīja politisko atbalstu. Ja viņai būtu politiskais atbalsts, viņa būtu veiksmīgs veselības ministrs. Skaidrs, ka šai komunista Brigmaņa partijai (ZZS - red.) nevar ticēt. Baidos, ka ZZS ministra amatā vajag tikai cilvēku, kas nesamazina viņu reitingus.

Kāpēc gudrs cilvēks ļauj sevi upurēt uz šī altāra?

Tas ir tas, ko es nesaprotu.

Kāpēc jūs, strādājot Amerikā, tik dzīvi interesējaties par Latvijas medicīnā notiekošo?

Man patīk Valsts pirmā prezidenta [Jāņa Čakstes] tēze, ka katram latvietim jādara savs darbs, bet jāmēģina kaut ko darīt arī tautas labā. Vienkārši tāpat. Gan strādājot Latvijas Ārstu un Zobārstu asociācijā, gan uzņemot pie sevis rezidentus no Latvijas, gan runājot par medicīnu Latvijas medijos, es mēģinu panākt uzlabojumus. Svarīga visas sabiedrības iesaistīšanās politiskos procesos, svarīgi, ka mēs nepieļaujam, ka tikai atsevišķi politiķi nosaka, kas ir un kas nav svarīgi.