Drukāt

Ojāra Veides Fonds – mūžīga piemiņa brālim un atbalsts Latvijas ārstiem

Autors Latviešu Ārstu un Zobārstu apvienība.

1.	Ojārs Kārlis Veide (1922.17.04.- 1945. pavasaris)Nu jau deviņpadsmit gadus Latviešu ārstu un zobārstu apvienība aicina Latvijas ārstus izmantot Ojāra Veides Fonda atbalstu. Stipendija 1000-2500 USD apjomā katru gadu tiek piešķirta 3-4 pretendentiem. Ojāra Veides Fonda mērķis ir atbalstīt Latvijas ārstus, kas strādā veselības aprūpes laukā Latvijā, un kuriem ir izdevība un vēlēšanās papildināt profesionālās zināšanas kādā mācību iestādē ārzemēs. Stipendija paredzēta ceļa naudas, dzīvesvietas, maksas par mācībām, uztura izdevumu segšanai. Par savu iegūto pieredzi stipendiāti sniedz rakstu LĀZA Apkārtrakstam.

Arī šogad vēl līdz 15. septembrim fonda valde gaida pieteikumus 2018. gada stipendijām. Plašāk par šo iespēju šeit

Ojāra Veides Fondu vada LĀZA valdes loceklis Kaspars Tūters.  Fonda valdē ir arī LĀZA valdes loceklis Juris Lazovskis un LĀZA biedre, zobārste Inese Flude (Kanāda). Fonds ir reģistrēts Kanādā un tam ir ziedojumu nodokļu atlaides kā labdarības organizācijai.

Pasaulē ierasta prakse, ka Fondus nosauc to cilvēku vārdos, kuru piemiņu fonda veidotāji grib saglabāt. Tā arī Ojāra Veides Stipendiju fonds tika nodibināts 1999. gadā Kanādā. Naudu šim fondam deva Dr. Emma Irēne Groduma (1916-2007). Viņa bija Medicīnas fakultātes profesore Saskačevanas Universitātē. Viņas brālis Ojārs Veide, būdams jauns medicīnas students Latvijā, zaudēja savu dzīvību, cīnoties Otrā pasaules karā. Dr. Groduma vēlējās nodibināt fondu par piemiņu savam brālim. 

Ojārs Kārlis Veide piedzima Rīgā 1922. gada 17. aprīlī. Viņš sāka studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet 1944. gada rudenī tika mobilizēts latviešu leģionā. Cik zināms, pēc sākotnējām apmācībām Ojārs Veide tika norīkots par asistentu pie leģiona kara ārsta Dr. Alberta Vēriņa (1917 (Gaujiena, Latvija)-1987 (Melburna, Austrālija)). Pēc Dr. Vēriņa teiktā, 1945. gada pavasarī bija ļoti smagas cīņas. Ojārs Veide neatgriezās no kaujas lauka un vēlāk nav atrasts.

Tomēr reti kad iznāk pieminēt tos, kas fondus dibina. Tāpēc šoreiz ir tik liels prieks par Ineses Fludes atmiņu stāstu, jo tas ļauj kaut mazliet vairāk un ilgāk piedomāt par fonda veidotāju – ārsti, LĀZA biedri Emmu Irēni Grodumu.

Ineses Fludes stāsts

Nesen piekritu Dr. Kaspara Tūtera aicinājumam piedalīties Ojāra Veides stipendiju fonda valdē. Lasot fonda pārskatu, gadījās ļoti jauks personīgs pārsteigums, jo izrādījās, ka stipendijas dibinātāja ir bijusi Dr. Emma Irēne Groduma, kuru biju satikusi pirms daudziem gadiem.

2.	Emma Irēne Groduma (dz. Veide) (1916.17.10.-2007.20.08.)Dr. Groduma ir dzimusi Rīgā 1916. gada 17. oktobrī. 1941. gadā viņa ieguva zobārstniecības diplomu Latvijas Universitātē un pirms izbēgšanas 1944. gadā strādāja par zobārsti Rīgā. 1953. gadā viņa kopā ar vīru Vilhelmu Grodumu emigrēja no Anglijas uz Kanādu, uz Saskačevanas provinci. Tanīs laikos, lai Kanādā strādātu par zobārsti, studijas bija jāsāk no paša sākuma. Dr. Groduma izlēma, ka Saskačevanas Universitātē pārstudēs nevis par zobārsti, bet iegūs doktora grādu neiroanatomijā un patoloģijā. Pēc grāda iegūšanas Dr. Groduma publicēja daudzus zinātniskus darbus un nostrādāja par profesori Saskačevanas Universitātes mikrobioloģijas nodaļā līdz aiziešanai pensijā 1982. gadā.

Kaut gan es piedzimu un uzaugu Toronto, zobārstniecību es izstudēju Glāzgovā, Skotijā. Kad pienāca laiks 1979. gadā atgriezties Kanādā, noteikumi par zobārsta grāda iegūšanu bija mainījušies, un divos gados varēja iegūt Kanādas grādu un licenci. Izvēlējos to nokārtot Saskačevanas Universitātē. Kad devos uz rietumiem, mana māte Ņina Černavska-Viduce, arī zobārste, LĀZAs biedre un Kanādas kopas valdes locekle, man pastāstīja, ka Saskatūnā esot latviešu izcelsmes profesore Emma Groduma, un mudināja, lai es viņu sameklēju.

Tā 1980. gadā es arī satiku Emmu Grodumu un viņas vīru. Abi bija ļoti laipni un patīkami un mani uzņēma ciemos savā mājā, kura bija tuvu augstskolai un Saskačevanas upes krastiem, rajonā ar lieliem lapu kokiem, kas ir retums plašajā, plikajā prērijā. No sarunām diemžēl neko īpašu neatceros, tikai manu prieku, ka vēl bez manis šinī nomales pilsētiņā, kura likās ļoti tālu no pārejās pasaules, atradās divi latviski runājoši cilvēki. Tagad, kā bieži notiek, ir tik daudz jautājumu, ko vairs nevar, bet ko gribētos viņiem paprasīt.

Vai viņi, kad izkāpa no vilciena, pēc četru dienu brauciena caur džungļīgiem mežiem un tukšo prēriju ar retiem graudu liftu miestiņiem, neiedomājās, ka varbūt bija kļūdījušies, nepaliekot Anglijā vai neizkāpjot no vilciena Monreālā vai Toronto ? Un, ja gadījumā viņu ierašanās bija ziemā, tirāniskā ziemeļvidus kontinenta aukstumā, vai nebija vēl sliktāka sajūta ? Un vai izmisums tomēr neizgaisa ?

Inese Flude Saskačevanas upes krastāTipisks prēriju miestiņš

Varu tik domāt, ka viņu pieredze droši vien bija līdzīga manējai. Nekad neaizmirsīšu pirmo dienu augstskolā. Divas dienas pēc ierašanās pilsētā un dažas dienas pirms manas pievienošanās ceturtajam kursam man bija sarunāta tikšanās ar dekānu. Pastāstīju, ka esmu atradusi istabu (nepieminot, ka, apsēžoties uz gultas malas savā noīrētā būcenīti, diezgan izmisīgi sev jautāju, kādā pasaules galā esmu nonākusi). Konstatējām, ka esmu iegādājusies vajadzīgās grāmatas, instrumentus. Viss kārtībā. No sarunas tomēr izrādījās, ka viena lieta trūkst – katram kursam klīniskais ķitelis esot savā krāsā, un manējam, ceturtajam, jābūt zilam. Ķiteļi vienmēr tikuši pasūtīti visam kursam otrā mācību gada sākumā. Nevarēju iedomāties, kur šinī pasaules nomalē tādu zilu atradīšu. Vispār tanīs laikos biju redzējusi tikai baltus. Laikam izskatījos diezgan bezpalīdzīga, jo dekāns pielēca kājās, atvēra savu skapi, kur karājās viņa paša divi ķiteļi, viens balts, otrs zils. Pasniedza man savu zilo, lai es to tik velkot un paturot. Tas nokārtots. Kaut gan mani ceturtā kursa biedri sāks skolu tikai pēc dažām dienām, trešā kursa studenti jau esot laboratorijā, lai es ejot tur iepazīties. Tikko biju iegājusi, trīs trešā kursa meitenes tūlīt pieskrēja man klāt un noskaidrojušas, kas es tāda esmu, nosprieda, ka tanī pašā vakarā man noteikti jāsatiek ceturtā kursa meitenes. Tā arī notika. Šī diena bija sākums manai cieņai un pietātei pret Saskačevanas Universitāti, medicīnas fakultātes mācību spēkiem un skaistām mūža draudzībām. Domāju, ka Grodumi arī piedzīvoja šo Kanādas rietumnieku laipno uzņemšanu, un tas, ka Dr. Groduma tik ilgus gadus rosīgi nostrādāja savā otrā alma mater, par to liecina. Noteikti arī ar ekstrēmo klimatu viņi salīga mieru, un, tāpat kā es, ziemā abi satinās siltos dūnu mēteļos un baudīja šīs provinces dabas vienmēr un visur tuvo, parasti kluso, bet ļoti skaisto klātbūtni, vai nu staigājot gar Saskačevanas upes apsarmotajām kraujām, vai apbrīnojot ilgās nakts debesīs liesmojošo ziemeļblāzmu. 

Pēdējos dzīves gadus Grodumi pavadīja Kanādas rietumu krastā, Vankūverā, kur baudīja un atbalstīja operu un simfonisko orķestri. Te arī 2007. gada 20. augustā Emma Irēne Groduma devās mūžībā.

Es pēc studiju beigšanas 1981. gadā paliku vēl vienu gadu Saskačevanā un tad atgriezos Toronto, kur vēl tagad strādāju kā zobārste.

Ļoti cienu Dr. Grodumu, ka viņa nekad neaizmirsa savu brāli, jauno medicīnas studentu Ojāru Veidi, kurš krita karā, un ka, izjūtot mīlestību un pienākuma apziņu pret viņu un savu dzimteni, dibināja stipendiju, kas tik ļoti reālā veidā atbalsta medicīniskās aprūpes attīstību Latvijā.